Vērmele

-   Es atstāju Ramskinu sargos. Esmu pārliecināts: ja tie mēģinās doties prom, viņš mums pavēstīs. Aizej pēc Tadeuša Breisgēdla, atved viņu uz Londonas tiltu un pārliecinies, ka neviens nav aizbēdzis.

26 eņģelis karavīrs

-Domā, cilvēk, domā! Ābrams mudināja, stum­dams Bleiku pa šauru ieliņu, kuru bija sagrā­vis sprāgstošs debesu ledus gabals. Vai tev nav nekā­das nojausmas, kur varētu būt grāmata?

-   Es nevaru padomāt, šobrīd galva ir pārāk daudz ar ko piebāzta, Bleiks atteica.

No tuvīnās mājas jumta nogruva šīferis. Tas ietrie­cās šaurajā ieliņā un sašķīda drazās, kas piegružoja zemi. Bleiks pustumsā paskatījās apkārt. Tur kā uz delnas bija redzams viss cilvēku dzimuma vājums.

-   Palūkojies uz mums! Tu esi eņģelis no citas pasau­les. Ko tu domā par šo brīnišķīgo radību, ko sauc par cilvēku? Bleiks nokliedza, un viņa skaļi teiktie vārdi atbalsojās tumsā.

-   Tu nevēlētos zināt, ko es domāju, Ābrams atteica un bīdīja Bleiku tālāk. Es pārāk bieži šajā pasaulē esmu mīcījies pa mēsliem, izceldams no slīkšņas pie­dzērušos un uzsliedams tos atpakaļ kājās. Un kāda pateicība par to bijusi? Nekāda. Varbūt visā šajā esat vainojami jūs paši. Ja tikai Tas Kungs būtu salauzis tavu savtīgumu, tad Hezrīnai un tās suņiem nebūtu barības. Tādi kā tu ir tik viegli iegūstama gaļa. Esmu vērojis, kā jūs no paaudzes paaudzē augat savās zinī­bās biju klāt, kad no izliekta koka tika izgatavots pir­mais ritenis, es esmu redzējis, kā tādi kā tu rada jaunus izgudrojumus un apbrīnojamas mašīnas. Bet visur, kur jūs esat gājuši, ir izplatījusies nāve un alkatība. Varbūt jūsos ir vairāk no elles nekā no debesīm.

Ābrams apstājās pie beigta ēzeļa, kas gulēja šķērsām ceļam.

-    Es bieži vien lauzu galvu, vai jūs visi būtu laimī­gāki, ja mēs ļautu jums īstenot savus plānus un piepil­dīt vēlmes un necenstos piegādāt to, ko jūs dēvējat par labestību. Reiz es to pateicu Radītājam bet Viņš bija redzējis manas domas, pirms es tās izteicu, un neat­bildēja, jo Viņam tas nebija jādara. Viss bija redzams Viņa acīs. Šīs visu redzošās, visu zinošās acis runāja par kādu dziļu, spēcīgu saiti, kuru zina tikai Viņš.

Saņēmis Bleiku aiz rokas, eņģelis iegrima grūtsir­dībā, un viņi iegriezās kādā tukšā ielā, kas veda prom no Flītstrītas.

-    Mēs jūs apskaužam, eņģelis piebilda. Mēs nespē­jam saprast, kāpēc Viņš tik ļoti jūt līdzi jūsu pasaulei, bet tad ātri vien saprotam, ka esam vēstneši, Viņa vēstneši, un atšķirībā no jums mēs spējam raudzīties Viņam sejā dzīvi.

-   Kāpēc tad tas viss? Bleiks dedzīgi vaicāja, un viņa prātu sāka iekvēlināt domas par grāmatu. Pil­sētu ir sapostījis vājprāts, ko no debesīm atsūtījusi komēta, tas viss pareģots vecā grāmatā, un pasauli ir iekarojusi ielasmeita. Vai visu redzošajam, visu mīloša­jam tas nerūp? Vai Viņš ir tik nespējīgs, ka nevar mums palīdzēt?

Piepeši Bleika kājas pielipa pie bruģakmeņiem, it kā tās būtu pielietas ar svinu. Ķermenis raustījās un locījās sāpēs. Bleiks nokrita ceļos. Viņam pa seju taus­tījās ledaini pirksti, un cauri akmeņiem un dubļiem uz virspusi plēsās pulks mirušo roku. Tās lauzās ārā no bedres, kas kopš pirmā mēra laikiem bija kļuvusi tiem par kapu.

Spārdīdams rokas, kas ķērās viņam pie kājām, Ābrams metās pie Bleika, kurš bija pievilkts tuvāk pie izmirkušās zemes.

-   Atdzīvojas mēra bedre! eņģelis iekliedzās, satver­dams Bleiku aiz pleciem un izceldams viņu no kaulai­najiem pirkstiem, kas plosīja tā miesu. To ir izdarījusi viņai Kapi atdos zaudētos, un ielas būs pilnas ar mirušo dvēselēm. Drīz pienāks īstais laiks, Bleik, un tā sieviete zina, ka tu mēģināsi to apturēt.

Ābrams pacēla viņu no zemes un vilka prom pa sānielu. Bleikam no sejas plūda asinis, tajā bija iespie­dies nolauzts pirksts ar garu, brūnu nagu, kas ļengani nokarājās ar visu ādu.

-   No kurienes tie nāk? Bleiks jautāja, kad Ābrams, atbalstījis viņu pret salauztām kurpnieka darbnīcas durvīm, izvilka viņam no sejas miroņa nagu.

-   Viņa atsaukusi mirušos. Tie celsies no kapa kopš šī brīža līdz viņas pārtapšanas laikam. Lēdija Flemberga centīsies neļaut mums atrast meiteni. Vina zina, ka ir kāds spēks, kas var stāties viņai pretī. Mums jāatklāj, kur tiek turēta tava kalpone, un tad es varēšu atrast Tegatusu un mēs tam visam pieliksim punktu.

-    Un tev ir tāds spēks, lai to paveiktu? Bleiks jautāja, dziļi ievilkdams elpu, un atskatījās uz baismo roku mežu, kas locījās uz priekšu un atpakaļ kā augoša, klusējoša labība. Skaties, viņi snaikstās kā aklie, un tomēr kaps vēl tur tos savās skavās.