Vērmele

Debesis satumsa, un ceļu uz māju parādīja divas spožas lampas, rotātas ar čūskām ķiverēs. Vienā durvju pusē, pārlūkodams laukumu, stāvēja sulainis košsarkanā livrejā ar zeltītām tresēm. Ageta uzsmaidīja vīrie­tim, domādama varbūt tas zinās, kāpēc viņa te atro­das un kas atsaucis viņu uz šo vietu. Meitene palūkojās apkārt. Uz ziemeļiem stiepās pazīstamie Kondjūtas lauki, un aiz tikko iekārtotajiem dārziem slējās Kara­lienes laukuma augstās ēkas ar kārtīgām dzelzs apma­lēm un nospodrinātiem pakāpieniem. Ageta gaidīja, ka sulainis viņai uzsauks, nosviedīs pa kāpnēm dubļos kā klaidoni. Piepeši sulainis pagriezās, un Ageta centās paiet malā bet tad, viņai par lielu pārsteigumu, tas izgāja meitenei tieši cauri. Ageta sarāvās. Vīrietis droši iekāpa viņai krūtīs un izkāpa laukā pa muguru, it kā viņa vispār neeksistētu vai būtu kāds spoks. Ageta iekliedzās, bet sulainis, steigdamies lejā pa pakāpie­niem, kas veda uz pagrabstāvu, nepagriezās un to pat nepamanīja. Otrpus laukumam uz māju nolūkojās kāds vecs vīrs. Viņam likās, ka ir dzirdējis kliedzienu, bet neko nevarēja saskatīt.

Laternu pustumsā Ageta pamanīja, ka zīme viņai uz plaukstas kvēlo asinssarkana un ka mazie burtiņi, kas ietver rētu, pārvērtušies tumšā zeltā. Tikko parā­dījušies, tie sāka griezties pretēji saules kustības vir­zienam. Ageta izbrīnīta vēroja, kā vārdi viņas plaukstā virpuļo dejā. Tad tie apstājās un viņas acu priekšā virs svilstošās ādas sāka lidināties vārdi: ga-al et ha-shamayim.

Agetai šķita, ka kāds viņu velk atpakaļ kā jūras pleksti, kas uzķērusies uz āķa. Lielo ozolkoka durvju vidū atradās zeltīts klauvēklis pūķa formā, izkalts no viena dzelzs gabala. Pūķa biezie, rievotie spārni un zaļās dārgakmeņu acis spīdēja lampas gaismā. Ageta satvēra rokturi, bet roka izslīdēja cauri, it kā tā tur vis­pār nebūtu. Pagriezusi galvu, meitene ieraudzīja sānu lodziņa stiklā savu atspulgu. Viņai aiz muguras tālu tumsā stiepās tieva, sudrabota aukla, rotāta ar mirdzo­šiem dimantiem. Aukla ar katru mirkli kļuva ciešāka, un Ageta zaudēja līdzsvaru. Meitene lēnām noslīdēja no marmora pakāpiena.

Kad Ageta jau gandrīz bija ievilkta atpakaļ tumsā, cauri durvīm izspraucās balta roka un cieši satvēra viņu aiz plaukstas locītavas. Otra roka bez pūlēm izlau­zās cauri kokam un saņēma Agetu aiz rokas. Tad viņa ieraudzīja meiteni. Tās caururbjošās zaļās acis lampas gaismā spīdēja spoži kā čūskai un apbūra. Meitene pie­vilka Agetu sev klāt. Iekāpdama atpakaļ caur aizvēr­tām durvīm, viņa nonāca mājas priekšnamā un vilka Agetu sev līdzi. Izejot cauri kokam, Ageta nodrebēja, uz ādas uzplaiksnīja zilas dzirksteles. Viņu pārņēma tāda tīksme, kas lika aizmirst visas iepriekšējās sajūtas.

-   Man arī tas patīk, meitene noteica, acīm mirgojot priekšnama gaismā. Tu nekad neaizmirsīsi šo pirmo pilnīga prieka sajūtu, kas satricināja tavu ķermeni.

Viņa runāja klusā balsī un, vezdama Agetu tālāk, smaidīja.

Ageta pamanīja garu sudraba pavedienu, kas stiepās aiz meitenes. Tas vijās augšup pa garajām kāpnēm un tad pazuda cauri durvīm, kas bija rotātas ar zelta lapu.

-   Tu nezini, kur atrodies, vai ne? meitene jautāja, vezdama Agetu pa gaiteni uz lielu telpu.

Ageta nespēja parunāt, tikai centās aptvert visu, kas ar viņu notiek. Tas bija kas vairāk nekā sapnis viņu vadīja reāla, skaidra klātbūtnes izjūta, kas lika justies tā, it kā viss notiktu īstenībā, it kā viņa būtu gars, kas noskatās uz realitāti no kādas citas dimensijas. Ageta pagāja garām lielam spogulim un izbijās, jo viņai nebija atspulga.

Meitene iesmējās.

-   Tu nekad vairs neredzēsi sevi spogulī, bet tu ne­sapņo. Nāc un skaties!

Ēdamistabā kāds smalki ģērbies vīrs, ēzdams pēr­tiķa gaļas smalkās cīpslas, čāpstināja kā izsalkusi cūka. Vīrieša seju klāja bieza tauku kārta, un viņš izsūca no tievā ciskas kaula katru smadzeņu lāsi. Vīrietis ne reizi nepacēla skatienu, tikai apmierināts blenza uz garo, tievo kaulu.

-   Mūs saista tikai laiks. Mēs nevaram ielūkoties nā­kotnē vai atgriezties pagātnē, bet šeit mēs varam darīt, ko vēlamies, un, kad esam beiguši, varam atgriezties savā ķermenī un paņemt līdzi šīs atmiņas. Meitene parādīja uz vīrieti ar garajiem, baltajiem pirkstiem. Viņš mūs neredz un nedzird. Bet dažkārt, kad mēs paejam garām, šķiet, esam ar acs kaktiņu pamanāmas kā rēgi.

-   Vai es esmu spoks? Ageta jautāja, cenzdamās pieskarties atzveltnes krēslam, uz kura sēdēja vīrietis.

-   Kamēr mēs guļam, apkārt staigā mūsu gars. Mūs ar ķermeni saista dzīvības saite. Tā tiek pārrauta tikai nāvē. Bet uzmanies: ja tā pie muguras tiek norauta, tu nekad vairs neatgriezīsies atpakaļ savā ķermenī.

-   Kā tas varētu notikt? Ageta nervozi jautāja.

-   Šī nav vieta, kur vajadzētu pastaigāties cilvēcis­kām būtnēm. Tevi šeit ir atvedusi pašas vēlēšanās. Guļot mēs parasti paliekam kopā ar savu ķermeni, taču šonakt tu esi atbrīvojusies no mirstīga cilvēka sapņiem un nonākusi šeit.

-   Vai šeit ir tavas mājas? Ageta jautāja. Kāpēc tu neatstāj Londonu, kad visi citi bēg?