Vērmele

-   Nāc šurp, draudziņ! uzsauca Denbijs, kad čūska lodāja Sarapukam pa seju un tinās tam apkārt. Nāc pie manis, un mēs varēsim atriebties kopā…

Ar beidzamajiem dzīvības spēkiem Sarapuks saķēra čūsku un vilka nost no sejas, bet skatiens pārslīdēja augstajai sienai, it kā viņš zinātu, kur slēpjas Tega­tuss.

Ar pēdējo elpas vilcienu mirstošais izkliedza vārdus:

-Tu nekad man nepalīdzēji… nekad… Pie velna!

Vārdi iesprūda viņam rīklē. Sarapuks nokrita ceļos un ar dobju būkšķi novēlās uz sejas.

Denbijs noskatījās uz mironi, tad pacēla čūsku aiz astes un stiepa, līdz tā kļuva pilnīgi stinga kā gara, resna nūja. Ar čūskas galvu viņš iesita Sarapukam trīs reizes pa muguru.

-   Mosties, gulētāj, un celies no miroņiem! Denbijs klusu noteica, vicinādams čūskas stieni pāri ķermenim un izraudams Sarapukam no pakauša matu šķipsnu. Pārtopi nāvē, kļūsti par garu!

Sarapuka rēgs lēnām pacēlās no ķermeņa un paska­tījās apkārt. Augstu virs viņa uz katra no grāmatplauk­tiem sēdēja bērnu gari. Lēnām pagriezies, viņš nonāca aci pret aci ar Zilādaino Denbiju, kurš viegli smaidīja.

-   Es gaidīju šo mirkli pusotru mūžību, bet tava nāve man neliekas tik jauka, kā biju domājis, Denbijs sacīja.

Viņš salieca čūskas galvu, lai izvestu to no transa un atgrieztu tai dzīvību, tad pastiepa pretī Sarapuka matu šķipsnu.

-   Tu piebiedrojies man nāves valstībā, un ar šo tavas miesas zīmi es atņemu tavu vārdu…

Sarapuka rēgs dziļā izmisumā centās izrunāt ierasto vārdu, kurš viņam bija piederējis kopš dzimšanas, bet šķita, it kā tas būtu izzagts no viņa domām, izrauts no atmiņas un paslēpts. Viņš bija palicis bez vārda.

Sarapuka rēgs paskatījās apkārt. Visu, ko viņš redzēja, aizplīvuroja nāves pelēcība. Viņš vairs nejuta karstumu no kamīna, kurā spoži sprakšķēja pagales. Viss bija zaudējis krāsas un grima pustumsā. Skorpions lodāja pa koka grīdu gar grāmatplauktiem un klabināja spīles, tad pazuda peles alā.

Denbijs pie sevis priecājās:

-   Cilvēki sauks tavu vārdu, bet tu nezināsi, ka viņi runā ar tevi. Es esmu tavs tēvs ellē un dodu tev vārdu Kešels.

Viņš pieskārās rēgam pie pleca.

-   Mums jāpadara kāds darbiņš un jāatgūst mana dvēsele.

Denbijs sāka izzust, iekusdams Kešela garā. Miesas gabali nokrita, un viņš pārvērtās par gaismu, bet tad pazuda pilnīgi.

Tegatuss klusēja. Viņš bija redzējis šādu likteni arī iepriekš, tālu Lielās upes krastos. Dagdas Sarapuka ķermenis gulēja ar seju uz koka grīdas, bet gars bija projām. Eņģelis aizgriezās, sēdēja kambara tumsā un nezināja, ko darīt. Viņš ilgojās izstiept apcirptos spār­nus un aizlidot mājās. Bet šīs cerībām pilnās domas sabojāja izmisums, jo viņš saprata, cik zemu ir kritis no savas godības. Tegatuss bija pametis visu burvību, izšķiedis to, dzenoties pakaļ kādam, kuru nekad neva­rēs apskaut.

Aukstajā, klusajā tumsā, vietā, kur neviena mirstīgā acs nevarēja noskatīties vai auss noklausīties, viņš izru­nāja savas pārdzimšanas vārdus. Nožēlas asaras ievilka eņģeļa vaigos asas vagas.

-   Ga-al et ha-shamayim, eņģelis atkārtoja vēl un vēl.

Katrs vārds it kā izauga viņam uz mēles. Balss dre­bēja, bet ar katru teikumu tā kļuva spēcīgāka un atbal­sojās tumšajā telpā.

-   Ir laiks, viņš teica Agetai.

Bet atbildes nebija, tikai apslāpēta aizmigušās mei­tenes elpa.

25 miesa un gars

Sapnī Ageta stāvēja garu marmora kāpņu galā pie lie­las savrupmājas, nezinādama, kā šajā vietā nokļu­vusi. Kā beidzamo viņa atminējās Tegatusa tumšo ēnu un skatīšanos pa spraudziņu veikalā. Viņa vēlreiz bija izjutusi Nemorensis spēku. Tas jauca domas, uzjundīja aizvainojumu un dusmas pret visu un visiem. Tad bal­sis sauca viņu gulēt un parādījās vīzija, kas pielavījās klāt kā zaglis naktī.

Tur, žilbinošas gaismas ielokā, stāvēja meitene. Tā nebija neko daudz vecāka par viņu pašu un bija ģērbu­sies smalkā purpurā. Viņa bija pastiepusi Agetai pretī savas slaidās, baltās rokas. Ageta juta, ka tiek atrauta no sava ķermeņa un līdz ar šo pārdzimšanas dienu viņai tiek piešķirtas tiesības aizklīst aiz iznīcības un miesas sairšanas robežām un izpētīt citas uztveres zonas. Viņa ar trīsām bija sniegusies pretī meitenei un ielūkojusies tās zaļajās acīs. Tad pēkšņi nodunēja pērkons, meitene pazuda un Ageta atradās ārā pie savrupmājas, raudzī­damās uz sašķaidītajām durvīm.