Vērmele

-   Mēs šajā zemē mēdzam palīdzēt līdzcilvēkiem, lai ko tas arī maksātu, Bleiks izaicinoši atteica. Viņš savicināja zobenu un noņurdēja kā vecs lācis, ko tūdaļ sakodīs suņi.

-   Par to es priecājos. Bet aizmirsti par mani, jo var­būt man nāksies pazust, pirms tas būs beidzies. Man nekad nav patikusi suņu sabiedrība.

-  Ja šeit pienāks mana pēdējā stundiņa, tad es vismaz miršu ar godu, Bleiks, vicinādams zobenu, iesaucās.

-   Varbūt tad man vajadzētu pagaidīt un pavadīt tavu dvēseli uz vietu, kurp tai jādodas, eņģelis smaidīdams noteica.

Suņi sasniedza krastu, un bars skrēja vēl ātrāk. Tālu aizmugurē bija atpalicis kāds tiesnesis, vēl aizvien parūkā un sarkanajā mantijā. Bleiks vēroja, kā kustē­jās mazās kājas, ieautas zābakos, kas tam bija par lielu. Vecie ādas zābaki žļurkstēja tā, it kā viņš būtu steigā un bailēs paķēris ne savus, bet bendes zābakus.

Pirmais viņu noķēra kurts, ar asu triecienu mugurā nogrūda zemē, norāva tiesnesim no galvas garo parūku un kratīja to kā notvertu trusi. Kamēr suns plosīja parūku, turēdams to ar vienu ķepu piespiestu pie zemes, tiesnesis uzrausās kājās, nometa lielos zābakus un basām kājām skrēja uz Bleika un eņģeļa pusi. Cil­vēki viņam priekšā izklīda un ieskrēja ēkās, kas atradās tuvu Grabstrītai. Viņi pazuda tajās kā izbiedētas žur­kas, aizcirta aiz sevis durvis un aizbultēja tās, atstājot dzīvniekus, kas tos vajāja, ārpusē. No turienes viņi noraudzījās lejā, nevēlēdamies palīdzēt cilvēkam, kurš reiz bija viņus aizstāvējis.

-   Cilvēk, skrien! Bleiks uzsauca, draudīgi vicinā­dams zobenu.

Ābrams soļoja aizmugurē nesteidzīgā solī, apbrīno­dams smalko māju arhitektūru upes krastā.

Tiesnesis lēnām un mokoši skrēja pretī Bleikam, piesardzīgi cilādams kājas, jo viņa pēdā bija iedūru­sies stikla lauska. Sekodams asiņu smakai, kāds lielāks suns izskrēja priekšā citiem un palēcās gaisā. Ar vienu ķepas zvēlienu tas notrieca tiesnesi zemē, cieši satvēra tā galvu zobos un sāka plosīt.

Bleiks iebelza sunim pa galvu, un tas nokrita zemē beigts. Tiesnesis atkal piecēlās kājās, viņa seja bija slapja no asarām, un viņš stostījās kā karstu akmeni norijis. Zobenu rokā Bleiks gaidīja tuvojošos suņus, kas lēkšoja uz viņa pusi. Kā beidzamo izaicinājumu viņš izdvesa kliedzienu, kas satricināja visu ķermeni. Ābrams ātri iebāza roku dziļi mēteļa kabatā un izņēma mazu, apaļu priekšmetu. Viņš ātri notēmēja un ar pēkšņu rokas kus­tību meta vibrējošo lodi uz satrakojušos dzīvnieku pusi.

Sekoja tāds gaismas vilnis, ka Bleiks tika nogāzts no kājām un aizkūleņoja vairākus soļus uz upes pusi, kur nokrita uz mucu grēdas. Atskanēja apdullinošs grāviens, un trieciena spēks piespieda viņu nevarīgu pie zemes.

Tad viss apklusa. Bleiks apdullis piecēlās, bet nedzir­dēja neko, izņemot skaļu zvanīšanu ausīs. Viņš paska­tījās apkārt. Suņi bija pagalam. Tie gulēja, sprādziena izsvaidīti, norautiem locekļiem. Ābrams Rikardss smai­dīdams sēdēja uz zemās sienas un slaucīja no sava garā, melnā mēteļa putekļus. Palēnām Bleikā atgriezās pasaules skaņas. Sprādziena atbalss pārlēca no ēkas uz ēku, vēlās pāri Sautvorkas laukiem un apkārt miecētavas tornim, kas slējās augstu virs ūdens.

-   Man vajadzēja iejaukties, es vienkārši nespēju palikt malā. Atklāju, ka Abarisa kristāli sagādā tādu prieku! Tie ir ļoti noderīgi, un nekas nespēj pretoties to spēkam… Ābrams iesmējās. Pasaki man: vai tā ir zinātne, maģija vai kaut kas vēl spēcīgāks?

Eņģelis piecēlās kājās.

-   Vai tagad mēs varam doties meklēt Nemorensis?

24 lamatas

Pulkstenis tuvojās četriem, bet tumšās nakts dzirk­stis jau zaga sauli un meta pāri pilsētai garas ēnas. Ageta sarāvusies sēdēja pie uguns grāmatveikala stūrī un skatījās, kā Tegatuss soļo pa grīdu, turēdams rokās Nemorensis un lēnām pāršķirdams biezās pergamenta lapas. Kopš viņu ierašanās meitene visu laiku juta, kā pieaug grāmatas spēks. Viss rūgtums plūda uz augšu un mocīja sirdi viņa svīda un lādēja māti par katru nepareizu vārdu un darbu, ko tā viņai nodarījusi, un nenovīdības mokas dzeldināja lūpas ar vārdiem, no kuriem sāpēja mēle. Tie bija tumši vārdi, kādus varēja izrunāt tikai pie sevis, baidoties, ka izdzirdēs eņģelis vai bērnu gari, kas skraidīja pa veikalu, spēlējot savas pakaļdzīšanās spēles.

Rēgu meitene bija apsēdusies pie uguns un visu pēc­pusdienu skatījās uz Agetu. Viņi gaidīja, kad iestāsies nakts un ielas kļūs tukšas no bēgļiem, kuri tagad plūda pa tiltu uz dienvidiem. Palaikam gars bija izgaisis, kļu­vis gandrīz neredzams, bet tad atkal izgaismojās gan­drīz kā jauna svece, kas tikko spoži iedegta, un kļuva Agetai saskatāms. Tagad meitene kļuva necaurredzama un viņas seju apstaroja uguns mirdzums.

-   Kāpēc tu neej prom? tā nikni teica. Visas die­nas laikā viņa bija maz ko pateikusi. Šeit tev nav droši, viņi atgriezīsies, un ir vēl citi, kas tev var nodarīt ļaunu.

Tegatuss asi viņu pārtrauca:

-   Mēs paliksim līdz tumsai, un tad tu varēsi te spo­koties viena pati un varbūt jutīsies laimīga.