Vērmele

Gar sienu skanēja sīku pēdiņu steidzīgie soļi, un vei­kala stūrī, līdzās vecajam kamīnam, uz akmeņiem pavī­dēja tumša ēna. Tur sāka veidoties mazs radījums, kurš lēnām ieņēma formu, gabalu pa gabalam razdamies no putekļiem, kas krita lejup kārta uz kārtas. Vispirms parādījās divas spožas acis, tad auss veidols un mazs podziņas deguntiņš tas viss bija tīts samudžinātu gaišu matu plīvurā. Drīz viņu priekšā materializējās sīka skukīte.

Jums jāiet prom, bērns raudulīgā balsī sacīja. Te jums nav droša vieta.

23 le grand denouement Lielais risinājums. (Franču vai.)

esen es satiku cilvēku, kurš netic eņģeļiem, Bleiks sacīja, nolūkodamies pāri Temzai, kas nerimtīgi plūda uz jūru. Viņš teica, ka tādu nemaz neesot. Tas bija dienā pirms debesu trīces un komētas parādīšanās.

Zinātnieks pieklusa un skumji paskatījās uz Ābramu.

-  Ja vien viņš tagad būtu šeit un redzētu to, ko redzu es! Bleiks piebilda, noraudzīdamies uz otrādi apgāztu laivu, kas griezdamās virzījās uz Londonas tilta pusi. Tās pasažieri peldēja ūdenī ar seju uz augšu kā ūdri, kas gozējas saulītē.

-  Mana iztēle ir saspringta līdz beidzamajai robežai, un tagad mani pārsteigt nekas vairs nespēs. Manas acis vairs nevar mani maldināt, jo mans prāts ir pārāk uzbudināts. Jūtu, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Pasaki: kāpēc tas viss noticis?

-  Tu esi izlasījis Nemorensis, tu esi kabalas meis­tars pasaki tu man, o, gudrais!

-  Agrāk man šķita, ka zinu visu un protu noteikt, kas notiks, bet, kopš man piederēja grāmata, es kļuvu par citu cilvēku, kļuvu apsēsts ar saviem aprēķiniem un novērsos no patiesības izzināšanas.

-   Zinātnieks, kabalists, kas vienmēr meklē atbildi un nekad to nepieņem, eņģelis atbildēja. Manī vien­mēr rada izbrīnu, lūk, kas: katrreiz, kad tiecies pēc apskaidrības, tu dedzīgi turies pie kādas vecas ticības. Paskaties uz sevi tu esi zinātnieks, cilvēks, kurš dzī­vojis savu dzīvi īstenībā, un nu tu meklē patiesību kaut kādās dīvainībās. Jo vairāk tu atklāj, jo vairāk centies paslēpties pagātnē.

-   Jo vairāk es atklāju, jo vairāk slēpjos maģijā, Bleiks atteica. Es it kā bēgu no modernās pasaules uz kādu labāku vietu pagātnē. Vienmēr esmu baidījies dzī­vot šajā laikā un vietā. Varēju atrast sevi, vai nu ielūko­joties nākotnē, vai arī dzīvojot pasaulē, kāda tā varētu būt. Pašreizējā laikā ir pārāk daudz notikumu, tā pra­sības ir lielākas, nekā es jebkad esmu varējis izturēt.

-   Tā ir dzīves zaimošana, Ābrams turpināja gandrīz čukstus. Katrs elpas vilciens ir šābrīža svētums, tas ir vērtīgs un unikāls, un kā tāds tas jāizbauda. Dzīvošana pagātnē noved pie rūgtuma, vēlēšanās būt nākotnē ir dzīves izšķiešana. Tu nevari atļauties velti tērēt pat sekundi, tā var būt beidzamā… Un viss, par ko tu spēj domāt, ir grāmatas lappuses un tas, ko atklāsi?

-   Es sāku kļūt par kaut ko vispārīgu. Bleiks atbil­dēja tā, it kā beidzot būtu sapratis.

-   Pie tā vainīga Nemorensis. Tā atrod tavas vājās vie­tas un tās palielina. Tos, kuri alkst pēc zināšanām, tās spēks aizved pa maldu ceļiem. Tos, kuri meklē varu, tās ietekme apdullina, un tie, kuri ir sarūgtināti, ieraujas sevī kā gliemeži. Tie sauc tevi no savām paslēptuvēm, vēlas, lai tu tos no jauna izved gaismā. Nemorensis ir vajadzīga tās vergu dievināšana, un tu to dari. Tā kliegs par savu klātbūtni un vilks tevi sev līdzi pat līdz pasaules malai, un viss, kas man jādara, ir jāseko tev, un tad tā atkal būs manējā.

-   Atkal? Bleiks pārjautāja, pārsteigts par dzirdēto.

-   Es biju tās glabātājs. Šo grāmatu es nozagu tam, kurš to uzrakstīja. Nemorensis sākās kā mūsu ģimenes vēsture, tad tās radītāja sāka piepildīt savas vēlmes, kas nedeva mieru viņas sirdij. Viņa pieplūdināja grā­matu ar Mūsu Kunga runām un meloja, izkrāpjot mūsu mantojumu. Tajā tika teikts, ka mēs esam vienlīdzīgi ar Viņu, ka neesam Viņa radīti, bet gan vienkārši tādi paši kā Viņš. Putekļi no putekļiem, pelni no pelniem.

Ābrams pārtrauca runāt, cerot, ka Bleiks būs uztvē­ris teiktā svarīgumu.

-    Hezrīna bija tik jauks eņģelis, tik skaists, un tajā slēpās viņas viltus. Eņģelis pavērās debesīs uz komētu, kura planēja augstu gaisā. Hezrīna atsauca šo komētu no kosmosa. Kad viņas spēks pieauga, kopā ar to auga arī alkatība. Viņa vēlējās būt par karalieni divās karaļvalstīs zemes un debesu un pārvaldīt tās kopā ar savu brāli Pirateonu. No grāmatas ir kāds labums tā pareģo, ko šī sieviete darīs turpmāk. Ar tās palīdzību mēs zināsim, kā viņu sakaut. Ir kas tāds, kas viņai jāiz­dara. Pēc katriem tūkstoš gadiem Hezrīnai ir jāpārtop. Reiz mēs atnācām dzīvot uz Zemes, un pār mūsu garu valda Zemes pievilkšanas spēks. Eņģelis var drīz vien pārtapt par rūcošu briesmoni. Viņas laiks atkal tuvojas, viņai būs jāpieņem cita identitāte. Vienīgais veids, kā to izdarīt, ir nozagt ķermeni cilvēkam, par kuru viņai jākļūst. Tai jābūt viņu abu dzimšanas dienai, un tam jānotiek pilnmēness naktī. Rīt ir tāds mēness, un kaut kur ļoti tuvu atrodas kāds, kuram tiks nozagta dzīve.

-   Vai tu zini, kurš tas būs? Bleiks vaicāja.