Vērmele

-   Es saku, mums jāpagaida. Mēs varam ar viņiem parunāt, pastāstīt, kur ir paslēpta Nemorensis, un izkaulēt sev brīvību. Ar mums viss būs kārtībā, cietīs tikai eņģelis.

Tegatuss piegāja pie durvīm un pavilka eņģes, izlauz­dams tās no sienas. Slēdzene atsprāga vaļā, un durvis nokrita, ielaizdamas no tuneļa auksta gaisa pūsmu.

-   Es aizeju. Esmu diezgan cietis. Ja vēlaties, nāciet līdzi, bet atrašanās šeit ir ļāvusi man saprast, kur esmu piederīgs un ko esmu pametis. Varbūt ir kāds veids, kā es vēl varu salabt ar savu Kungu.

-   Ageta, kur ir grāmata? Pasaki man, kur tā ir! Tadeušs uzstāja. Viņa balss bija mainījusies un dusmu pilna. Jebkurš maigums viņa skatienā bija zudis. Es gribu to uzzināt, pirms tu dodies prom. Ramskins jeb­kurā brīdī var ierasties un jūs noķert.

Meitene apjauta, ka kaut kas nav kārtībā. Tadeušs runāja skaļi, it kā gribētu, lai viņu sadzird. īsā laika sprīdī viņš bija mainījies un izklausījās vairāk pēc tēva nekā drauga. Ageta saprata, ka ir tikai meitene, kuru izmanto tā dēl, ko vina zina un ko var izdarīt. Vina atkāpās, cenšoties pieiet tuvāk Tegatusam, un visas naidīgās domas pret eņģeli ātri izgaisa.

-Ja es tev pateikšu, kur atrodas grāmata, vai tu ļausi man aiziet? meitene jautāja, pastiepusi roku pret eņģeli.

-   To varētu apsvērt, sacīja Tadeušs. Es mēģinātu viņus pārliecināt, lai atstāj tevi dzīvu.

-   Vai tu patiešām esi gūsteknis? Ageta jautāja, pieiedama tuvāk durvīm.

-    Gūsteknis-viesis, kuru saista kāda viltība, bet joprojām draugs, kurš zina tavu nākotni, Tadeušs, pieliecis galvu uz vienu pusi, klusu noteica. Zinot, ka viņa skarbie vārdi ir ievainojuši meitenes sirdi, Tade­ušs pasmaidīja. Tev būs drošāk, ja paliksi šeit. Ļauj, lai eņģelis iet, un mēs varēsim ieturēt maltīti, kuru tev apsolīju. Patiesībā es grasījos vaicāt, vai tu gribi nākt strādāt pie manis un kļūt par grāmatnieci, Londonas lielāko smalku grāmatu sagādnieci.

Tadeušs runāja ar lepnumu, saraucis uzacis, un smaidīja, raustīdams degunu kā liels trusis.

Ageta atlaida Tegatusa roku un atbildēja smaidam. Viņas acis meklēja drauga sejā niecīgākās melu pēdas. Gaidīdams atbildi, Tadeušs saglabāja sejā smaidu tik ilgi, līdz tam vairs nebija nozīmes.

-   Es iešu prom kopā ar eņģeli. Ageta palika pie sava un devās uz durvīm. Man ar šiem cilvēkiem nav nekā kopēja. Dzīve ir kas vairāk nekā tas, ko es varu apēst, vai smalkas drānas kā Flītstrītas dāmām.

Meitene apklusa un mirkli padomāja.

-   Domāju, ka tavs veikals nav man piemērots, es nekad nekļūšu par grāmatu tirgotāju.

Ageta pagriezās un palūkojās uz Tegatusu. Eņģelis izvilka no svečtura divas lielākās sveces, pamāja uz vaļējām durvīm, un viņi atstāja telpu, lai dotos iekšā tuneļa tumsā.

-   Pagaidiet, es iešu jums līdzi! Tadeušs iesaucās, norāva no rokām saites un skrēja tiem pakaļ. Es nevaru šeit palikt. Esmu ne tikai Morbusa gūsteknis.

Ageta un eņģelis skrēja pa tuneli, un ar katru soli tuvāk nāca Temzas skaņas. Tadeušs taustījās tumsā, cenzdamies neatpalikt no viņu mirgojošajām ēnām un turēties tuvu soļu skaņām. Tegatuss bija cieši satvēris Agetas roku un vilka viņu uz priekšu. Abi sačukstējās, cerot, ka Tadeušs nesaklausīs viņu vārdus.

-Ja mēs izbēgsim no tuneļa, tad varēsim atgriez­ties grāmatveikalā un paņemt Nemorensis, Tega­tuss sacīja, steigdamies uz priekšu pa ūdeni, kas kļuva arvien dziļāks. Grāmatai jāatgriežas debesīs, vai arī tā ir jāiznīcina. Es nedrīkstu to atstāt viņu rokās. Tavā draugā ir kas tāds, kam es neuzticos.

Ageta neatbildēja, bet juta, ka piekrīt eņģelim. Viņa tik daudz bija domājusi par draudzību, sapņojusi par to, bet tagad saprata, ka Tadeušs slēpj vairāk, nekā viņa par to zināja.

-   Pagaidiet mani! tālumā skanēja grāmatnieka vārgā balss. Jums ir gaisma, bet es eju tumsā.

Viņi neņēma šos vārdus vērā un brida pa straumi tālāk. Ageta paskatījās augšup un sveces gaismā ierau­dzīja lielu, baltu žurku, kas bija izlīdusi no alas. Tā noraudzījās meitenē ar vienu melnu aci, kustinādama ūsas un noskurinādama no ādas ūdeni. Augstu viņiem virs galvām bija saklausāma panika, kas arvien pie­ņēmās spēkā. Ļaudis pameta savu iedzīvi un glāba, ko varēja. Ratu riteņi dārdināja pa bruģi, un nabaga cilvēku kliedzieni atbalsojās arī tuneļu labirintā, kas saistīja visas pilsētas daļas.

-   Vai vēl tālu? Ageta jautāja, brizdama līdz ceļiem ūdenī.

-   Līdz atradīsim ceļu laukā no šejienes, eņģelis, zaudēdams pacietību, atbildēja. Drīz mēs sasniegsim upi un no turienes atradīsim tiltu.

-   Es zinu ceļu! Tadeušs no aizmugures iesaucās. Pagaidiet mani, un es izvedīšu jūs no šejienes.

Viņi pielika soli. Tegatuss apstājās un ieklausījās tālajā dārdoņā, nebūdams pārliecināts, vai aiz Tadeuša nedzird soļus.

-   Lai viņš labāk nāk ar mums, eņģelis sacīja Age­tai. Tad mēs vismaz zināsim, ja viņš plānos kādu ļaunprātību.

Tadeušs steidzās, cik ātri vien varēja, lai panāktu abus bēgļus.

-   Mēs vēl varam atgriezties, Ageta, es varētu ar viņiem parunāt…

Viņa seju ar dziļajām grumbām izgaismoja svece divu tuneļu krustcelēs.