Vērmele

Ageta ātri aiztaisīja aiz viņa durvis.

Visapkārt skrēja cilvēki, un krastmalā skanēja klie­dzieni un raudas, kad satrakotais pūlis piepildīja savas ķerras un ratus, kraujot tajos augstas mantu kaudzes. Haoss bija sajūtams tāpat kā aukstais vējš, kas pūta ielās. Visur skanēja klaigas, cilvēku prātus bija pār­ņēmusi panika, un vēlme palikt dzīviem atņēma tiem katru cienību. Ageta noraudzījās šajā ainā, šķiet, veselu mūžību. Tālumā Svētā Pāvila katedrāle izskatījās pēc milzīgas saplīsušas olas, tās jumts bija ielauzts, un no sabojātās vietas cēlās tieva dūmu strūkliņa. Lai izglābtos no niknā spēka, kas bija nokritis no debesīm, laivinieki uz upes sparīgi airējās uz dienvidu krastu, vilkdami līdzi peldošu kravu, piesietu pie laivām.

-   Mums ātri jānokļūst grāmatveikalā, Tegatuss sacīja, izraudams Agetu no sapņošanas.

Šajā mirklī Ramskins izlauzās pa tuneļa durvīm. Viņa groteskā galva izspraucās cauri kokam un blenza uz Agetu, rūcot un spļaujot asiņainas siekalas. Tega­tuss paķēra nelielu mučeli un svieda ar to radījumam; tas atsprāga atpakaļ tumsā.

Tas mums nesekos, Tegatuss noteica un sāka skriet. Ir dienasgaisma, un viņš neriskēs parādīties saulē. Pie tumsas pieradušam saules starojums sagādā sāpes. Viņš mūs mēģinās izsekot nākamajā naktī.

Ageta nejuta mierinājumu. Visu ķermeni pārņēma draudu sajūta. Tā pārvērta kājas svinā un lika vēde­ram sagriezties no baiļpilnajām domām. Skrienot aiz eņģeļa šajā trakojošajā pilsētā, viņa centās neatpalikt un nespēja domāt ne par ko citu kā vien par sagrāvi, kas nākusi pār pilsētu, un par šausmīgajām izmaiņām savā dzīvē. Sekoja sāpīga vainas un izmisuma izjūta. Tā asi atsauca atmiņā neapmierinātību ar dzīvi, kas bija uzjundījusi viņā domas par labāku nākotni, augstāku ideālu. Un, lūk, rezultāts! Ageta bija vēlējusies ko vai­rāk Hezrīnas bagātības, lēdijas dzīvi. Tagad vēlēšanās pacelties virs ikdienišķā bija piepildījusies. Šīs šausmas bija maksa par viņas sapņiem, atgādinājums, ka it viss, kam viņa pieskaras, ir nolemts iznīcībai un nāvei.

Skrienot domas traucēja šausmu ainas mirušie, kurus bija notriekuši zemē panikas pārņemtie ļaudis. Tie atgādināja Agetai par Hezrīnas teikto, un meitene saprata, ka viņai jāatrod Hezrīna, jāizstāsta notiku­šais un jāpiekrīt visam, ko tā piedāvās. Prātā nāca šaurās sānielas vīzija: Hezrīna, tērpusies garā, melnā apmetnī, smalkā kariete ar zīdaini melnajiem zirgiem. Viņa to sameklēs vēlreiz un šonakt kā apliecinājumu draudzībai un gatavībai pakalpot paņems līdzi Nemo­rensis.

Pa ceļu, kas veda uz Londonas tiltu, paskriet nebija iespējams. Cilvēku plūsma virzījās kā lēna, netīra upe, kas cauri vārtu kolonnām izplūda uz tilta akmeņiem. Ageta cieši turējās pie eņģeļa mēteļa apmales, un viņi ar pūlēm virzījās cauri ķermeņu biežņai, kas nesa viņus uz priekšu pret pašu gribu kā pavasara plūdi. Tilta tālā­kajā galā vīdēja grāmatveikala ieeja. Izkārtne, šūpoda­mās svaigajā vēsmā, čīkstēdama aicināja iekšā.

Tegatuss izlauza ceļu tuvāk veikala durvīm. Visās viņa kabatās tūliņ ienira neredzamas rokas un tad, apmulsušas par to tukšumu, atkal izlīda laukā. Ageta, skatīdamās seju jūrā, cieši turējās pie eņģeļa. Viņu kā korķi, kas šūpojas ūdenī, nesa arvien tuvāk vei­kala durvīm, un plūdu sajūta pastiprinājās. Meitene pacēla skatienu. Viņa pirmoreiz saprata, ka ēkas jumts līdzinās savādai pilij ar augstiem vaļņiem un sīkām šaujamlūkām augšstāva logu vietā. Cietokšņa mūru izrobojumā, izcirstas akmenī, vīdēja pazīstamās diakas sejas notekcaurules, kas aizsargāja no neredzama ienaidnieka. Augstu virs galvas, mirgodama spožajā rīta saulē, rēgojās komēta. Debesis no uzsprāgušo debesu akmeņu daļiņām vizēja sudrabā.

Agetas roka tika atrauta no eņģeļa, un plūsma viņu aiznesa sāņus.

Tegatus! meitene iekliedzās, ienirdama dziļāk pūlī.

Viņa juta, ka slīkst, ka neprātīgais pūlis tūliņ viņu samīs zem kājām. Tegatuss pagriezās un ieraudzīja, kā Ageta, pakāpeniski pazuzdama cilvēku jūklī, snie­dzas tam pretī. Viņš ātri pastiepa roku, saķēra meiteni aiz plaukstas locītavas un vilka sev klāt pretēji ļaužu plūsmai. Ageta kliedza no sāpēm, jo viņas roku nostiepa ļaužu masas svars. Kāds vecs vīrs ar garu spieķi un sirmu bārdu pacēla meiteni no zemes, un eņģelis pie­vilka viņu sev klāt. Ageta redzēja, ka vecais vīrs paklūp, un vinu acis uz mirkli satikās. Tad viņš tika iesūkts plūstošajā masā, un pūlis collu pa collai aprija viņu sev zem kājām, neliekoties ne zinis, kas viņš ir un ko dara. Vīrieša kliedzieni palika neievēroti.

Tegatuss turējās pie veikala durvīm kā pie drošības enkura un ar otru roku vilka Agetu sev klāt. Meitene iekrita tam rokās un nonāca drošībā kā uz salas.

Abi iegāja grāmatveikalā un, lai iekšā neieplūstu ļaužu paisums, aizbultēja durvis, noslēdzoties no trok­šņa un haosa. No neskaitāmajām tumšo sējumu rindām dvesa pilnīgs klusums un gadsimtu zinības.