Vērmele

-   Mēs ejam tālāk, sacīja eņģelis, norādīdams uz priekšu, kur tunelis straujā kritumā virzījās uz upi.

Ja vēlies, vari palikt šeit, bet meitene negrib piedalī­ties tavās blēdībās.

Tunelī spalgi atbalsojās apslāpēti kliedzieni no virs­zemes, skaņas nāca no visām pusēm. Ageta juta mugu­rai pārskrienam aukstus drebuļus, katrs matiņš viņai uz galvas saslējās gaisā kā zaķim.

-   Kas tur notiek? meitene jautāja, ejot blāvās gais­mas virzienā.

-Vēl viena debesu trīce vai kaut kas vēl šausmī­gāks, Tadeušs, saņemdams viņu aiz rokas, skumji noteica. Mums jāgriežas atpakaļ, tā būs drošāk.

-    Tev, bet ne man, atsaucās Tegatuss un vilka Agetu prom. Mēs iesim tālāk, bet tu vari palikt. Es jūtu, ka patiesībā tu nemaz negribi nākt kopā ar mums. Kāpēc tad tev neuzturēties šeit? Tu vari palikt un spē­lēties ar to resno suni, ar kuru, kā rādās, esi labos draugos. Viņu sauc par Ramskinu, vai ne?

Eņģelis pataustīja nagu pēdas sev uz sejas, tad iebik­stīja Tadeušam krūtīs.

-   Viņš taču nesteidzas pakaļ, lai tevi uzmanītu? Tegatuss jautāja. Ir jauki, ja ir draugs, kas par tevi rūpējas, dēmonisks klēpja sunītis, kurš ilgojas pēc tevis, Tadeuša kungs.

-   Ko tu ar to domā, Tegatus? Ageta vaicāja.

-   Pajautā viņam, Ageta, kas īstenībā notiek! Ja viņš teiks patiesību, tevi sagaida pārsteigums.

-   Neklausies viņā, Ageta! Viņš tikai grib mūs abus izšķirt. Eņģeļi nezina cilvēku ceļus. Tie dzimuši ellei, dzimuši, lai kristu no savas godības, kaut drusku paos­tot kādas bufetnieces priekšautu… Ko tad tu tur nobau­dīji? Absinthium vai džinu, vai kaut ko vēl smalkāku? Tadeušs jautāja, noglāstīdams eņģelim seju.

-   Te nu mūsu kopā būšana beigsies! sacīja eņģelis, sagrāba Tadeušu aiz rīkles un pacēla virs ūdens.

Tadeušs spirinājās, lai atbrīvotos.

-   Vai tu izmantosi maģiju? Ageta jautāja, kad eņģe­lis uzsēdināja Tadeušu uz žurku apsēsta plaukta, kas stiepās visā tuneļa garumā.

-   Nē, kaut ko daudz spēcīgāku, Tegatuss izsaucās.

Iebelzis Tadeušam divreiz ar dūri pa seju, eņģelis

nometa to uz aukstā, slapjā akmens. Žurkas rosījās pāri samaņu zaudējušajam Tadeušam, un Tegatuss redzēja Agetas sejā pārsteigumu.

-   Viņš ir viens no tiem, tā bija tikai viltība. Tadeušs bija ēsma lamatās, un tieši tu esi tā, ko viņi meklēja.

-   Viņi teica, ka tevi pārvērtīs.

-   Un vini to darītu tā ir dala no manas nākotnes.

Tad, kad eņģelis ir kritis, kad tas ķeras pie pasaules lietām un vēlas kļūt par cilvēku, tā notiek. Mēs mal­dinām sevi, ka tas ir tik tālu nākotnē, ka seku nebūs, ar visu sirdi mēs cenšamies izbaudīt cilvēka dzīvi, bet, ja esam spēruši šo soli, krītam arvien dziļāk bedrē kā ikviena kaitīga ieraduma gadījumā, un ķermenis, kurā mēs mājojam, pauž mūsu netikumu.

-   Vai tu tomēr nevari mainīties? Ageta jautāja, un viņi aši soļoja uz priekšu, atstājot Tadeušu guļam pie žurkām.

-   Kad tas radījums tur, kambarī, mani saķēra, es sapratu, par ko esmu kļuvis. Vienā mirklī es ieraudzīju, kā sirds ilgošanās dēļ esmu nodevis savu dzīvi un aiz­mirsis mērķi. Mani bija savaņģojusi Tumsas karaliene, un ne tāpēc, ka viņai piederētu vara, bet gan tādēļ, ka pats to vēlējos. Biju kodis no aizliegtā augļa un atzinis to par labu esam.

-   Tur, veikalā, es tevi ienīdu, gribēju, lai tu mirsti un atstāj mani…

-   Tā nebiji tu, bet gan grāmata tai piemita spēks, kas mainīja tavas domas, un pret to tu nebiji pasar­gāta. Tegatuss apstājās un ieskatījās meitenei sejā, turot sveci virs galvas un ļaujot gaismai uzplaiksnīt uz zemajiem tuneļa griestiem.

-   Es dodos atpakaļ uz veikalu. Atradīšu Nemorensis un iznīcināšu to. Paņemtu to līdzi uz debesīm, bet man nav ne jausmas, kā nokļūt tur atpakaļ. Mans prāts tik ilgi ir bijis piesaistīts zemes lietām, ka esmu aizmirsis lidot. Tegatuss iesmējās. Bet, tā kā man nav spalvu, tad, pat ja…

Viņš apklusa. Tālu aizmugurē atskanēja brēciens, kuru eņģelis pazina, tunelī atbalsojās briesmoņa gaudošana. Tur, gari, skaļi kaukdams, viņus meklēja Ramskins.

Tegatuss paskatījās uz Agetu un uzsauca, lai viņa skrien. Abi kopā traucās pa tuneli, šļakstinādamies pa ūdeni tā, ka gandrīz nodzisa sveces. Skrienot eņģelis sargāja gaismu ar plaukstu, un liesma meta ēnas garu, melnu nagu formā šķita, kāds briesmonis lavās pāri jumtam. Tālumā vīdēja maza gaismiņa. Ar katru mirkli tā tuvojās un tāpat arī Ramskina soļi.

Ageta sasniedza durvis pirmā. Tās bija mazākas par viņu, maza bērna augumā. Meitenei izdevās izsprauk­ties pa tām rīta gaismā. Tegatuss iespraucās atverē, bet izmisīgā šļakstināšanās ar katru sekundi nāca tuvāk.

-   Izvelc mani ātri laukā! eņģelis uzsauca Agetai, un viņa iemeta sveci upē, kas plūda apakšā.

Ageta vilka un vilka viņu aiz mēteļa, cenzdamās dabūt ārā no tuneļa ieejas. Bet Tegatuss bija iesprū­dis, iesprostots sava lielā auguma dēļ, iesprūdis durvju ailā.

-   Tev būs jāiet tālāk vienai, viņš iesaucās. Viņi vismaz netiks man garām, ja vien neizēdīsies man cauri.

Ageta satvēra eņģeli aiz galvas, atspiedās pret sienu un vilka visiem spēkiem.

-   Tagad stumies! meitene uzsauca, un pēkšņi eņģe­lis izlidoja laukā kā korķis un nokrita uz takas.