Vērmele

Doktors ieraudzīja, ka pistoles šāviena brūce bries­moņa krūtīs ir sadzijusi un bojājumu klāj tumšas ādas laukums.

-   Būdams radījums, kurš izgatavots no dubļiem, tu esi labi izdziedināts, Bleiks noteica, un viņa acis šau­dījās apkārt, meklēdamas glābšanās iespēju.

-   Man bija labs dziednieks. Tas atnāca pie manis iepriekšējā naktī un slacīja manas brūces ar eņģeļa asarām un savas sirds ilgām.

-   Ar eņģeļa asarām? pārjautāja Bleiks. Kāda šar­latāna un meļa zālēm?

-   Tu savādi runā par savu draugu, radījums no­teica, un viņa acis iekvēlojās kā saule. Tu vari sev atvieglot šo mirkli un padoties man bez cīņas. Es to izdarīšu tikpat ātri kā ar to otru cilvēku. Viņš nomira tik viegli, tik jauki. Ieraudzījis mani, viņš gandrīz aiz­rijās pats ar savu mēli. Vispirms zaudēja valodu un pēc tam… sirdi.

Radījums vēlreiz nokodās no sirds.

-   Tas notiks ļoti ātri, es apsolu.

Radījums savādi, asi ieķiķinājās, un vieglajā vēja pūsmā lapas tam uz sejas nočaukstēja.

-   Es esmu vīrietis, un manī ir iekalta pārliecība nepadoties bez cīņas. Tāpēc nāc un ņem no manis, ko vēlies, bet tev nāksies par manu miesu pacīnīties, un manas dvēseles cena nav novērtējama.

-   Tātad tu domā, ka tev ir dvēsele? Ka tu dzīvosi arī pēc nāves? Neglaimo pats sev! Tev pieder tikai āda un kauli, un prāts, kas tos maldina. Tu esi derīgs tikai apēšanai un arī tikai daļēji. Sekariss iesmējās un meta Bleikam ar sirds atliekām.

-   Tad mans tērauds lai cīnās pret tavējo! izsaucās Bleiks un savicināja zobenu, lai apturētu sekarisu.

Starp baltajām spalvām, kas pacēlās no saplosītā dīvāna, zemē nolaidās dažas melnas. Tās krita arvien vairāk un laidās lejup kā tumša migla, piepildot istabu. No visām pusēm skanēja kovārņu klaigas. Tie pulcējās un riņķoja Bleikam virs galvas.

Viņš cirta putniem, kas metās lejā, tēmēdami viņam acīs. Bleiks notrieca vienu, tad vēl un vēl vienu. Ar katru asmens cirtienu kāds putns sasprāga melnās spalvās un Bleiks ieguva laiku. Putni knābāja Bleika miesu un ar saviem asajiem nagiem ķērās matos, bet sekariss gaidīja, līdz Bleiks nogurs. Gaisā parādījās aizvien vairāk putnu. Bleiks aizstreipuļoja istabas tālā­kajā kaktā. Sekariss vēroja katru viņa kustību.

Bleiks pagriezās, uzlēca uz dīvāna un ar zobena spalu izsita logu. Istabā iekļuva ielas troksnis, un kovārņu ķērkšana izplūda laukā no telpas spožajā Londonas rītā.

Bleiks nolēca uz grīdas.

-   Tu un es, sekaris, aci pret aci, un nekādi putni tev tagad nepalīdzēs.

Sekariss smiedamies nostājās viņa priekšā.

-   Tava drosme, Bleik, nāk mazliet par vēlu.

Ierēkdamies radījums lēca virsū Bleikam. Ar vienu

soli viņš bija saķēris Bleiku aiz rīkles un iekodies viņam sejā. Bleiks aizstreipuļoja atpakaļ un nokrita pāri dīvā­nam uz grīdas. Sekariss sekoja un, satvēris laupījumu, iespieda rokas viņam dziļi krūtīs. Kad sāpes pārņēma ķermeni, Bleiks iekliedzās. Viņa veste un žakete dega liesmās.

-   Padodies, Bleik, ļauj man izvilkt tavu sirdi, un es tev pateikšu patiesību par tavu dvēseli.

Bleiks belza ar zobena spalu briesmonim sejā, izšķai­dīdams pa grīdu sausās lapas. Sekariss piespieda viņu pie sienas un ar neticamu spēku pacēla no grīdas ar vienu roku. Atvēzējis otru roku, tas sagatavojās noga­lināt Bleiku, ar beidzamo tvērienu izraujot viņam no krūtīm sirdi.

Bleiks ar izmisīgu cirtienu trāpīja sekarisam virs plaukstas. Zaļā roka, nokrizdama uz grīdas, pārvilkās ar garozu, un pirksti locījās pa grīdas dēļiem kā mir­stošs zirneklis. Sekariss nometa Bleiku zemē, bet tas cirta vēlreiz, tēmēdams briesmonim pa galvu. Uz visām pusēm kā rudens aukā pašķīda lapas. No trieciena radī­jums sagrīļojās un atkrita uz dīvāna. Bleiks uzlēca uz briesmoņa un tad tam pāri metās uz slepeno eju. Viņš iegrima tumsā, aizcirta aiz sevis durvis un sataustīja aizbīdni. Skrienot lejā pa apdrupušajiem pakāpieniem, nāsīs ieplūda upes dvaka Temza nāca arvien tuvāk. Augstu virs galvas skanēja koka šķelšanās. Sekariss lauzās cauri durvīm, lai dzītos pakaļ savam laupīju­mam.

Skriedams pilnīgā tumsā, Bleiks zvalstījās no vie­nas sienas uz otru, un viņam pār seju pinās biezi zir­nekļa tīkli. Viņš sāka skriet vēl ātrāk, cerēdams aizbēgt, pirms radījums, kura soļi atbalsojās tunelī, viņu noķers. Gaisma kļuva spožāka, un Bleiks saules gaismā ieraudzīja šauras durvis. Sekarisa soļi tuvojās, uzbudi­nājumā tas kvieca kā resna cūka.

Bleiks ietriecās durvīs, satvēra atslēgu un pagrieza to. Durvis bija cieši aizdarītas, atslēga sarūsējusi un slīdēja laukā no rokām. Kviecieni nāca tuvāk. Bleiks cīnījās ar durvīm, nespēdams tās atvērt, lai izkļūtu brī­vībā. Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka radījums, šļak­stinādamies cauri neskaitāmajām peļķēm, nāk ar katru sekundi tuvāk.

Bleiks nespēja izglābties. Viņš redzēja, kā tumsā uzmirgo radījuma acis un baltie zobi. Pēc desmit soļiem viņš būs notverts. Bleiks atvēzējās un ar vienu izmi­sīgu cirtienu trāpīja radījumam krūtīs. Inerce uzsvieda to viņam virsū, un spiediena rezultātā durvis pēkšņi padevās. To sarūsējušās eņģes no belziena salūza, un Bleiks kopā ar radījumu izripoja dienasgaismā.