Vērmele

Ageta steigšus metās uz istabas otru galu un norāva draugam no galvas maisu. Tadeuša galvvirsa bija no­triepta asinīm, ap kaklu vijās īsa zīda cilpa, un zilās audekla čībās ieautās kājas bija sasietas ar dzeltenu auklu.

-   Ko viņi ar tevi izdarīja? meitene jautāja, atbalstī­dama Tadeušu pret sienu un mēģinādama atbrīvot viņa plaukstu locītavas no saitēm.

-   Viņi atnāca pēc Nemorensis, jo domāja, ka tā ir pie manis. Vai tu zini, kur grāmata atrodas? Tadeušs nemierīgi jautāja. Es ne par ko citu nespēju domāt.

Viņš apklusa un paskatījās uz Tegatusu.

-   Kas viņš ir? Tadeušs ar aizdomām vaicāja.

-   Tas ir Tegatuss. Es viņu atradu sava tēva mājās, bēniņos. Ageta uzsmaidīja Tadeušam. Viņš ir eņģelis.

-   Kāpēc tad viņš atrodas šeit? Vai tad viņš nevar aizbēgt un aizlidot?

-   Sarapuks parūpējās, lai viņš to nespētu, meitene atbildēja. Viņš apcirpa eņģelim visas spalviņas, un tas atņēma viņam spēku. Tegatuss ir izdarījis kaut ko nepa­reizu, kaut ko tādu, kas padarījis viņu līdzīgu mums.

Meitene runāja tā, it kā eņģelis neatrastos telpā.

-   Es dabūju grāmatu, bet par to mēs labāk šeit neru­nāsim. Ramskins var noklausīties.

-   Tumsas spēki nekad vēl nav atsūtījuši mums kaut ko tik riebīgu. Tas briesmonis atvilka mani uz šejieni, izcēla kā kaķēnu no groza un nometa lejā pa kāpnēm. No rīta tas pēc sava smirdīgā saimnieka Morbusa pavē­les atgriezās, lai mani mocītu.

-   Ko viņi ar mums darīs? jautāja Ageta.

Pie durvīm, kas veda uz kāpnēm, atskanēja dauzīša­nās, un kāpņu laukumiņā aiz tām nodunēja smagi soļi. Pa lodziņu ar dzelzs aizbīdni palūrēja ēnā tīts radījums kapucē.

-   Morbus!! izsaucās Tadeušs, mēģinādams uzslieties kājās. Palieciet, kur esat! Viņam ir tāds tempera­ments, ka tas plūst no viņa kā straume. Nostājies cieši aiz manis, Ageta, viņš necieš bērnus.

Tadeušs runāja tā, it kā šo radījumu labi pazītu.

Durvis atsprāga vaļā, un telpā ienāca vīrietis, tēr­pies biezā ceļojuma mētelī līdz zemei.

-   Ēdiens! tas noķērca aizsmakušā balsī, kas grie­zās ausīs kā krama šņirkstēšana. Es nezinu, kāpēc viņi jūs baro, izšķiež labu mantu. Tas ir kā pasniegt brokastis notiesātajam pirms karātavām.

Viņš iznāca sveces gaismā, nesdams netīru drēbes maišeli, kurā varēja redzēt maizes un siera aprises.

Ageta, stāvēdama Tadeušam aiz muguras, paglūnēja uz runātāju un, ieraudzījusi tā seju, noelsās. Morbusam bija čulgainas, pietūkušas lūpas, pie acīm vīdēja lieli, melni augoņi, un viņa bakurētainās sejas vidū bija redzama neliela, melna plaisa, ko daļēji klāja ādas pārloks. Kad viņš ieelpoja un izelpoja, tas kustējās uz iekšu un āru. Ageta nekad nebija redzējusi nevienu tik atbaidošu radījumu. Morbuss izskatījās pēc dzīva miroņa, pēc cilvēka, kuru lēnām saēd nāves dvaka. Viņš pamanīja meitenes skatienu un saprata, ko tā domā.

-   Nekad agrāk nebiji redzējusi nevienu, kas līdzinā­tos Morbusam, vai ne, meitenīt? Vai es ožu tikpat slikti, kā izskatos? Viņš pieliecās Agetai klāt. Breisgēdls ne vienmēr atradīsies šeit, lai tevi pieskatītu… Es varu atnākt naktī un nozagt no tavām jaukajām lūpiņām skūpstu, un tad tu dalīsi ar mani šo nelaimi un arī nesīsi manu liktenīgo slimību.

Morbuss atkāpās un paskatījās uz Tegatusu.

-   Nu, nu, viņš noteica, lēnām tuvodamies eņģelim. Ja es nekļūdos, tad tu esi eņģelis, tava labā auss ir iezīmēta ar jēra asinīm. Ai, cik sen nebiju redzējis šo zīmi! Pagājis ilgs laiks, un tas bija citā vietā, nevis šajā smirdīgajā caurumā. Tu droši vien esi viens no tiem, kas domāti šīs nakts svinībām, jauks cālēns, ko noplūkt un izbarot Ramskinam. Sī būs nakts, ko atcerēties!

Morbuss noņēma no galvas drēbes cepuri. Uz grī­das nokrita gara, bieza matu cirta, tā šķita izrauta ar saknēm. Viņam uz galvas bija lieli, pūžņojoši jēlumi, kas lauzās cauri ādai kā dzeltena vulkāna lava. Ageta aizgriezās no pretīgā skata un centās paslēpt seju aiz Tadeuša muguras.

-   Atrodoties šeit, tu nevari noslēpties no tādiem kā es. Šajā vietā tu neesi drošībā arī tad, kad guli. Pat tad tu sapņosi, ka mēs spējam ielūkoties tev domās. Es tevi brīdinu, Lemjēna bērns, nedalies ne ar vienu savā iztēlē!

-   Tu zini, kas es esmu? Ageta nervozi jautāja.

Morbuss paskatījās uz Tadeušu un veltīja tam vāju

smaidiņu, bet pa zodu viņam notecēja biezu gļotu pile.

-    Tev nav ne jausmas, meitenīt, vai ne? Pēc visa, kas noticis, tu joprojām neko nenojaut. Morbuss nokremšļojās, cenzdamies iztīrīt aizsmakušo kaklu. Mēs esam tevi gaidījuši daudzus gadus, vērojuši tevi kā bērnu un turējuši tavu sargeņģeli tik tālu no tevis, cik vien spē­jām. Un tas viss šim brīdim. Neaizmirsti, meitenīt, ka rīt ir tava dzimšanas diena, tu kļūsi pieaugusi. Ir pienā­cis laiks, kad ticība tevi atstās un prātu sāks aptumšot šaubas un pieauguša cilvēka dzīve. Tāpēc notiks rituāls un tu tiksi pārveidota mūsu acu priekšā… ar nelielu eņģeļa palīdzību.

Morbuss iesmējās, nosvieda maizes maišeli uz grīdas un pagriezās, lai izietu no aukstā marmora kambara.