Vērmele

brāzma. Uz grīdas nokrita sadauzīto durvju gabali, neatstājot rāmī neko citu kā vien misiņa eņģes. Ābrams pārlūkoja istabu, it kā meklētu labības noliktavā žurku.

-   Tev ir viesis, doktor Bleik, un beidzot tas ir parā­dījies. Ābrams aizskrēja uz telpas tālāko galu un pie­spiedās pie sienas. Bleiks palika stāvam, saules stara izgaismots. Viņu ietina virpuļojošu putekļu sega, kas karājās saules gaismā kā bišu spiets.

-   Es neko neredzu. Kas tur ir? viņš jautāja, skatī­damies apkārt.

Kustība bija sajūtama atkal, šoreiz skaļāka un labajā pusē. Likās, it kā radījums, šļūkājot pa grīdas dēļiem, skrietu gar sienu. Ābrams metās tam pakaļ. Viņš notrieca visu, kas bija tam ceļā, un zvetēja ar rokām pa grīdu, it kā censtos notvert kādu neredzamu nezvēru. Virpuļojošajā putekļu mākonī Bleiks uz mirkli samanīja sīku radījumu, kas svaidījās pa grīdu kā mazs sunītis.

Ābrams smiedamies skrēja pakaļ radījumam un tvarstīja to.

-   Kāds labs sports! viņš uzsauca, vajādams radījumu pa istabu un neraizēdamies, ko pa ceļam sagrauj.

Bleiks turēja misiņa teleskopu, baidīdamies, ka tas nokritīs.

-   Piebiedrojies man, Bleik, tas ir tik jautri…

Ābrams uzlēca uz krēsla netālu no loga un, sašūpo­jies aizkaros, nogāzās uz grīdas, cīnīdamies ar kaut ko neredzamu sev rokās.

-   Nekas uz pasaules nevar būt labāk kā tvarstīt dunamežu! viņš līksmi izsaucās, turēdams rokā kus­tīgu masu, kas Bleika acu priekšā palēnām sāka mate­rializēties.

-   Kas tas ir? Bleiks jautāja.

-   Tas ir pierādījums. Pierādījums, ka es nemeloju. Tas ir dunamežs, kas atsūtīts, lai pārņemtu tavas sma­dzenes, iemājotu tavā ķermenī un nozagtu grāmatu. Tas būtu gaidījis īsto brīdi, tad ielēcis tavā ķermenī un aizstūmis tavu dvēseli prāta tālākajā nostūrī. Tad tas būtu licis tev nokāpt pa kāpnēm, iesēsties karietē un aizbraukt pie viņa kundzes. Un, cik es pazīstu dunamežus, pirms promiešanas tas būtu izdzēris visu tavu vīnu.

Dunamežs sāka augt lielāks un ieņemt formu. Ābrama ciešajā tvērienā tas ņurdēja un spirinājās. Radī­jumam bija šauras nāsis, un, tam sprauslājot, varēja redzēt mazu muti pilnu ar asiem, gariem zobiem.

-   Ko man tev iedot, lai tu ļautu man aiziet? teica radījums, mēģinot pagriezt galvu, lai paskatītos uz Ābramu.

-   Es neko no tevis nevēlos, eņģelis asi noteica. Es tikai aizsūtīšu tevi prom uz vietu, kur tu nevarēsi vairs nodarīt nekādu ļaunumu.

-   Nē, es neesmu vainīgs! Es negribēju neko ļaunu. Mani apbūra un pateica, lai es atnāku un sameklēju šo cilvēku. Man apsolīja viņa siltumu un ķermeni, kurā apmesties, radījums kauca.

-   Kas ir tavs pavēlnieks? Ābrams jautāja, satver­dams radījuma kaklu arvien ciešāk.

-   Es nedrīkstu nosaukt vārdu. Viņa sasniegs mani pat ellē un nodarīs daudz lielākas sāpes nekā tās, ko spēj jūsu rokas. Eņģelis sagrāba viņu vēl ciešāk, un dunamežs sarāvās.

Bleiks, redzot briesmoni, sajuta vājumu. Viņš sa­prata, ka ir redzējis to jau iepriekš, izgrebtu akmenī. Viņa priekšā atradās viena no Ņūmenrovas notekcau­rulēm. Tās ar saviem garajiem deguniem un šaurajām acīm katru dienu bija akli noraudzījušās uz viņu no augšas, un viņš nebija pievērsis tām nekādu uzmanību. Tagad viens no šiem radījumiem atradās viņa priekšā dzīvs, elpojošs. Asinis bailēs traucās pa kakla vēnām, un sirds joņoja daudz straujāk.

-   Ko vēl cilvēks var ieraudzīt? Vai debesis glabā manām acīm vēl kādus noslēpumus? Bleiks jautāja, kamēr dunamežs pūlējās izlauzties brīvībā. Kas noti­cis ar sekarisu? Kur tas ir?

-   To paņēma tavs draugs, es redzēju, radījums, runā­dams aizsmakušā balsī un pie katra vārda siekalodamies, ļauni tīksminājās. Kamēr tu gulēji, viņš to paņēma un aiznesa. Iedams lejā pa kāpnēm, viņš pie sevis runāja… Es sekoju un noklausījos. Viņš grasījās aizvest radījumu uz biedrību. Tas padarīšot viņu varenu, bet Chronicle padarīšot viņu bagātu…

-   Viņš melo, Bleik. Es neticu nevienam vārdam, sacīja Ābrams, ar vienu roku pacēlis dunamežu no grīdas.

-   Tā ir taisnība! radījums kliedza, kļūdams arvien redzamāks un cietāks. Tas otrs vīrietis pat pārmek­lēja istabu, paņēma kaut kādu instrumentu un mēģi­nāja raidīt cauri briesmonim zibeni.

Bleiks paskatījās uz Ābramu, ar acīm apstiprinā­dams tādas mašīnas esamību.

-    Tavs draugs nav tik uzticams, kā tu vienmēr esi domājis, Ābrams sacīja. Es atgriezīšos. Man ir tik daudz, ko tev teikt, un tik maz laika. Bet vispirms man jānogādā šis radījums atbilstošā vietā, no kurienes tas nekad neatgriezīsies.

Eņģelis satvēra briesmoni vēl ciešāk, gandrīz izspiez­dams no tā ķermeņa vēl atlikušo dzīvību.

-   Nē, nē, nē! kliedza dunamežs, kad Ābrams sāka Bleika priekšā izzust.

Bleiks nolūkojās, kā eņģelis kļūst caurspīdīgs un saules stari uzsūc viņa miesu. Tas dzisa un dzisa, nes­dams radījumu sev līdzi, līdz beidzot pazuda pavisam.

Bleiks paskatījās apkārt. Istaba likās auksta, un šķita, ka tajā valda kāda ļauna priekšnojauta. Rīta saule meta uz koka grīdas stingas ēnas. Tad viņš ieraudzīja pie durvīm dubļu plēksni. Bleiks pirmo reizi pamanīja svaigas dūņu pēdas, kas veda no istabas uz tumšajām spirālveida kāpnēm.