Vērmele

20 morbus gallicus

Metālā kaltie riteņi dārdināja pa bruģi un dub­ļainajām Londonas ielu grambām, pa karietes koka logiem bija redzama tikai maza gaismas spraudziņa. Ageta sēdēja, ierāvusies karietes stūrī, lai izvai­rītos no saskaršanās ar Ramskina auksto vilnu, kas kairināja viņas ādu. Tumšo telpu piepildīja diakas smaka. Tā karājās gaisā kā mirstoša dzīvnieka dvaka. Komoss vilka no savas garās, baltās pīpes dūmus, un viņa acis un pieri apgaismoja koši dzintaraina degošas tabakas gaisma.

-   Uz kurieni tu mūs ved? Tegatuss, piespiests pie durvīm, jautāja.

-   Uz pili… kurā valda prieks un bauda… kādu tu pat iztēloties nespēj, Komoss atbildēja starp pīpes vilcieniem. Tas nav tālu, un skats tur ir diezgan pār­steidzošs. Bet vieta, kur tevi izmitinās, būs vienkār­šāka, ne tāda, pie kādas tu esi pieradis. Viņš smējās, klepojot dūmus, bet diaka izdvesa skaņas līdzīgas maza bērna guldzieniem, tam dzerot siltu pienu.

Nomācošā tumsa atgrieza Agetu atpakaļ tajā laikā, kad viņa reiz bija atradusi sev uz sejas lielu, melnu vaboli. Tumsā viņa bija to noņēmusi no ādas un cieši turējusi aiz asajām spīlēm, bet viena vaboles kāja bija palikusi degunā kā melns makšķerāķis. Vēlāk viņa bija turējusi kukaini ieslēgtu mazā, melnā kastītē un daž­reiz vērojusi, kā tas rosās un ņemas pa savas "guļam­istabas" grīdu. Tagad, ieslēgta dārdošajā karietē, Ageta kavēja laiku, virpinādama matu cirtas un cauri tumsai nolūkodamās uz sava sagūstītāja pīpes dzirkstelēm. Pie katra elpas vilciena viņa masku izgaismoja tumšsar­kans mirdzums. Ageta zināja, ka ir dzirdējusi šo balsi jau agrāk, un, kaut arī kāds tumšs spēks neļāva viņai atminēties, kam tā pieder, meitene saprata, ka šis cil­vēks ir daļa no viņas pagātnes un atslēga viņas nākotnei.

Pēkšņi kariete apstājās. Ageta saklausīja no ielas kliedzienus, un diaka saķēra vinu aiz rokas, lai neļautu mēģināt bēgt. Tegatuss krita uz priekšu un atsitās ar galvu radījuma resnajā vēderā, bet diaka atgrūda viņu atpakaļ sēdeklī.

Komoss smējās, neraizēdamies par to, kas notiek. Viņš iebāza pīpē vēl vienu skupsnu biezas, zaļas taba­kas un steigšus iesūca dūmus, baidīdamies, ka pīpe varētu apdzist.

-   Morbus Gallicus! viņš iesaucās un piedauzīja ar dūri pie jumta. Atri uz Zivju ielas kalnu!

No ielas atskanēja apslāpēta atbilde, kariete traucās uz priekšu un turpināja dārdināt pa nelīdzeno ceļu.

-   Tas cilvēks ir pa pusei akls, pa pusei kurls un pilnīgi traks, Komoss noteica, turpinādams pie sevis ķiķi­nāt, it kā viņam piemistu kāds īpašs humors, ko citiem nesaprast. Viņam arī ir tikai puse… no… deguna!

Viņš izmeta vārdus starp spalgo smieklu šaltīm.

Pārējie sēdēja tumsā, nezinot, kāpēc viņš tā smejas. Diaka pie sevis ņurdēja, trinās ar purnu gar Agetu un skaļi palaida gāzes, ko pavadīja atraugas ar zivs smaku.

-   Cik ilgi līdz tai vietai jābrauc? meitene jautāja, cenzdamās aizturēt elpu, lai nebūtu jāieelpo radījuma dvaka un tabakas dūmi.

-   Ilgi nav, atteica Komoss. Nedomā par dzīvi, kura palikusi pagātnē! Izbaudi katru mirkli, ieelpo katru elpas vilcienu, it kā tas būtu pēdējais…

Kariete šūpojās un līkumoja pa puvuma pilnajām ielām, kritušo lopu ķermeņi mētājās, kur tie bija nobei­gušies.

-    Kādam nolūkam tu mūs uz turieni ved? Tegatuss jautāja.

-   Tas ir garš stāsts, Komoss runādams smējās. Šis ir velnišķīgs ekperiments, gamma draconis, satik­šanās laikā, pūķa ierašanās. Sauc to, kā gribi, bet drīz tavas acis skatīs to īstenībā un tu būsi tā sastāvdaļa.

Pēc dažām minūtēm un daudziem asiem pagriezie­niem kariete apstājās. Komoss atstūma vaļā mazu spraudziņu sienā un piespieda pie tās aci.

-   Šeit, viņš noteica ar atvieglojumu balsī. Tagad vedīsim viņus iekšā.

Ageta dzirdēja kādu skrāpējamies pa karietes jumtu un ar plunkšķi iekrītam lielā peļķē. Cilvēks izdvesa garu, zemu vaidu un, pieceldamies no dubļiem, nikni zūdījās.

-Jupis tevi rāvis! vīrietis iekliedzās. Atskanēja pātagas belziens. Nelūri uz mani, stulbā ķēve! Tūliņ uzšaušu tev pa purslām, un tad tu nebūsi tik priecīga, vai ne?

Pātaga noplaukšķēja vēlreiz.

-   Morbus Gallicus! Komoss nokliedzās pāri zivju tirgus troksnim un tirgotāju saucieniem, kas skanēja ārpusē. Dabū kāpnes un izlaid mūs no šejienes!

Vīrietis palīda zem karietes, bija dzirdama viņa rosīšanās. Viņš izvilka lielu, plakanu akmeni un aiz­stūma to pa bruģi, tad vēlreiz palīda zem karietes un, ar diviem klikšķiem attaisījis koka plāksni karietes grīdā, atbīdīja to malā.

Ageta paskatījās lejā, dziļajā, melnajā caurumā. Pašā dziļumā viņa samanīja mazas lampiņas mirgošanu. Pie cauruma malas bija pieslietas koka trepes, kuras, kā šķita, iekrītot tumšajos dziļumos, kļuva šaurākas.

-   Kurš pirmais? Komoss jautāja, izdauzīdams pīpi pret kāju un vērodams, kā sarkanās dzirksteles iekrīt bezdibenī un izzūd kā stari.

-   Šis ir tumšs kritums, bet b-b-bedrē mūs sagaida liels skaistums, viņš ķiķinādams stostījās.

Ramskins veikli uzlēca uz sēdekļa līdzās Agetai, tad negaidot iekrita caurumā un pieķērās pie kāpnēm. Viņš pazuda tumsā, aizsedzot šaurajā tunelī lampas gaismu.