Vērmele

-   Viņa kolekcionē eņģeļus un citas greznumlietiņas, kas tai iepatīkas. Esmu pazinis viņu jau gadsimtiem ilgi. Parīzē un Romā, Konstantinopolē un Babilonā. Ar Igretu ir tā, ka viņa nekad nemainās, vienmēr paliek tās pašas dziļās, skaistās acis, kas saista dvēseli, un rokas, kas izrauj tev sirdi.

Ābrams krietnu laiku klusēja un pārlūkoja telpu. Viņš paostīja gaisu un cieši noraudzījās uz grīdlīsti.

-   Viņa ne tuvu nav cilvēciska būtne, eņģelis noteica, kad Bleiks jau grasījās jautāt. Lēdija Flemberga, kādu tu viņu pazīsti, ir barojusies no augstdzimušu vīru asinīm kopš laiku pirmsākumiem, un arī tu esi ar viņu aizrāvies.

-   Kā es varu zināt, ka tā ir patiesība? Bleiks jau­tāja, sekodams Ābramam, kurš soļoja pa istabu.

-   Paskaties uz savu roku! Apdegums ir viņas node­vības zīme. Tā pavēsta visiem virs zemes un ellē, ka tu piederi viņai. Aplūko to, draudziņ, labāk!

Bleiks skatījās uz smalko, melno līniju, kas aptvēra sarkano apdegumu viņam uz plaukstas. Viņš saskatīja melnajā apmalē baltas un sarkanas zīmītes, kas veidoja līnijveida ķeburus un ieskatījās kā vārdi uz papīra.

-   Tas, ko tu domā, ir taisnība. Tas ir teksts. Valoda, kurā reti runā cilvēki un eņģeļi, Ābrams atbildēja uz Bleika nākamo jautājumu, pirms tas bija izteikts. Tu sapratīsi, ka tie ir vārdi no Nemorensis. Tie piesaista tevi viņai, un viņa var piekļūt tavai sirdij.

Bleiks paskatījās uz ievainojumu, cenzdamies izla­sīt miniatūros uzrakstus, kas ietvēra sarkano mēnesi viņam uz plaukstas.

-   Tu esi melis. Viņa nekad man ko tādu nenodarītu.

-  Viņa grib redzēt tevi mirušu. Radījums ar dūņu smaku ir sekariss. Tas bija atsūtīts, lai tevi nogalinātu. Viņu pie tevis atveda tavi nagi.

Dubļi, asinis, kauli un miesa, Piešķirt akmenim elpu tā mana tiesa, Blāvajā mēness gaismā vārdu izsaukt es varu: Sekaris, sekaris, steidz savu darbu darīt…

-  Es dzirdu tikai kaut kādus pantus un maģiju, Bleiks atteica. Sekariss bija atsūtīts, lai mani nogali­nātu, bet es neticu, ka viņu sūtīja lēdija Flemberga. Var­būt tu arī esi mans sargeņģelis, varbūt tu zini visu par nākotni un komētu, bet, uzzinot, ka tu esi man bijis par aukli, es jūtos vīlies. Man liekas, ka tu esi pacēlis mani rokās, lai es nekad pat kājas pirkstu pret akmeni nesa­sistu. Kad es iekritu upē, tad domāju, ka esmu izglā­bies pats, bet tagad zinu, ka mani izglābis eņģelis. Tu deri manam lepnumam tik, cik sarūsējis spoguļstikls.

-  Tātad tu gribi, lai es tevi atstāju, kaut tuvojas lie­las briesmas? eņģelis pajautāja.

-   Jā, Bleiks stingri atteica.

-  Ļoti labi, es tevi atstāšu savā vaļā, līdz tu lūgsi mani atgriezties.

-  Es nekad nelūgšu tevi atgriezties. Pats parūpēšos par savām asinīm.

Eņģelis pagrieza atslēgu, atvēra durvis un izgāja gaitenī.

-   Es gribētu redzēt sekarisu. Ilgi neesmu nevienu redzējis… Šķiet, pēdējā reize bija Prāgā 1662. gadā. Arī toreiz to bija radījusi lēdija Flemberga, tikai tad viņa sevi sauca par baronesi Menrīku de Moju.

Bleiks kopā ar Ābramu devās uz observatoriju. Acis žigli pārskrēja telpai. Uz galda neko neredzēja no radījuma nebija ne miņas.

-   Tas atradās šeit! Bleiks iesaucās, pārbraucis ar pirkstu dubļainajam galdam.

Tur vīdēja tikai plāna kārtiņa zaļu aļģu un sīkas pie koka pieķērušās piepes.

-   Tas bija miris, patiesi miris! Bleiks atkārtoja, nespēdams noticēt savām acīm. Viņš meklēja kādu attaisnojumu, iemeslu, kāpēc radījums neatrodas tur. Es redzēju, kā Bonhems to nošāva. Sekariss nokrita uz grīdas, un tā āda pārvērtās par sakaltušu mālu. Es zinu, ka viņš bija miris.

-   Tagad tas atkal ir dzīvs vai arī Bonhems to ir pievācis sev, Ābrams sacīja. Viņš piegāja pie lielā loga un palūkojās uz pilsētu. Sekariss ir aizgājis, bet komēta nāk…

Augstu rītausmas debesīs komēta bija saskatāma ar neapbruņotu aci. Tā karājās kā mazs mēness, kā dimants sprādzē, un to ietvēra septiņas mazākas gaismiņas, kas mirgoja saules staros. Bleiks piesteidzās pie loga.

-   Tā padarīs viņus visus trakus. Ļaudis baidīsies par savu dzīvību un domās, ka šī parādība ir debesu zīme. Man jāizstāsta taisnība laikrakstā Chronicle, Bleiks teica, drudžaini bružādams seju. Jītss pavēstīs par to visai pasaulei, un cilvēki varēs izglābties.

-   Komēta atrodas tikai divu dienu attālumā. Tā ietrieksies Zemē pilnmēness naktī. Nebaidies, Bleik! Nebaidies!

-Vai tu vienmēr saki: nebaidies? Tādi vārdi var derēt ganiem un jaunām meitenēm, bet es esmu zinību vīrs. Manas bailes balstās uz faktu, kuru aprēķinājis prāts, kas visai maz tic eņģeļiem. Bleiks noraudzījās pāri pilsētai. Šodien es tikšos ar Jītsu, un no rīta viņš varēs brīdināt cilvēkus.

-   Ir lielākas likmes par komētu. Hezrīnai ir kāds plāns, un tu esi tā atslēga. Viņai ir draugi, kas perina savus nodomus un… Ābrams apklusa un palūkojās uz Bleiku. Atrodi Nemorensis un atnes to man, to tu vari izdarīt viens. Es tevi brīdinu: neuzticies nevienam!

-   Kur lai es to atrodu? Zem kniepadatas galviņas? Paslēptu manā pieliekamajā?

-   Meklē patiesību manā vārdā!

Observatorijas durvis aizcirta pēkšņa, skaļa vēja