Vērmele

-   Tos var pārveidot, pārvērst no viņu godības par… Vīrieties apstājās un nolūkojās uz diaku. Tu tikai paskaties uz Ramskinu! Viņš ne vienmēr ir bijis tik "skaists".

Ramskins noskurinājās, lai nokratītu no vilnas slap­jumu, bet neatlaida tvērienu.

-   Ar eņģeļiem ir tāda nelaime, ka tie drīz vien sāk mīlēt paši sevi. Aizved viņus no debesīm, no viņu Kunga pētošajām acīm, un tie, tāpat kā mēs, pārējie, drīz vien atklāj, ka nav brīvi no iekāres. Vīrietis paskatījās uz diaku. Arī Ramskins reiz bija tāds pats radījums, tik­pat jauks kā visi eņģeļi, bet viņu pārņēma kaisle, un tas tika pārvērsts par manu skaisto diaku.

Ramskins pielēca pakaļkājās, un atskanēja nikns kliedziens, kas satricināja visu māju. Viņš nosvieda Agetu uz grīdas un, atiezdams baltos ilkņus un šķiezdams pa istabu tumšsarkanas asiņu lāses, locījās un raustīja pavadu. Vīrietis izvilka no zābaka īves koka nūju un sāka sist nezvēram pa muguru. No katra sitiena telpā pašķīda zilas dzirksteles. Diaka locījās sāpēs. Tad tas nometās uz grīdas, ņurdēdams kā liels kaķis.

-   Pietiek! uzkliedza vīrietis. Mums ir jādara darbs, jādabū gliemezis laukā no čaulas.

Viņš paskatījās uz kamīnu.

-   Nāc laukā, mazais ķerub! vīrietis ķircinājās.

Tegatuss izlīda no slēptuves. Viņa seja bija saīgusi

un drūma, acis pilnas skumju. Ageta ievēroja, cik neveikls tas izskatās viņas tēva drēbēs. Bēru uzvalks nokarājās kā slapja zemes velēna.

-   Eņģelis cik skaisti! vīrietis noteica, bet diaka nervozi lēkāja kā nemierīgs suns. Vai tu izdarītu manā labā vienu lietu? Parādi man savus spārnus!

Tegatuss palūkojās uz Agetu. Kad eņģelis pavērsa acis pret griestiem, viņa saskatīja tā sejā skumjas.

-  Viņam nav spārnu, meitene sacīja. Tie ir apcirpti tā, ka viņš nevar lidot. Tēvs gribēja viņu paturēt savai zvērnīcai, tāpēc atņēma tam katru spalviņu.

-   Tavs tēvs būs bagāts cilvēks. Eņģeļu spalvas ir gan­drīz tāds pats retums kā eņģeļu zobi. Kā man patiktu redzēt Ramskinu ar tikko izrautu eņģeļu zobu kaklasiksnu!

Diaka rūca uz Tegatusu un raustīja pavadu.

-   Domāju, viņš grib, lai jūs nākat mums līdzi. Ārā stāv kariete, un ir cilvēki, kas jūs gaida.

Pēkšņi no ozolkoka grāmatplaukta izkāpa zēns un viņa veidols uguns un austošā rīta gaismā pirmo reizi bija skaidri saskatāms.

-   Un kā būs ar mani? bērns vaicāja. Tu apsolīji atdot manu vārdu.

-   Es meloju, vīrietis pavīpsnādams vēsi atteica. Tu paliksi tepat vēl dažus gadsimtus un vari vajāt visus, kas vēl nāks. Spēlē savas spēlītes, bērniņ, bet nemaisies mums pa kājām!

Diaka zvēla zēnam ar rokām, sizdams pa viņa rēga ķermeni, it kā tas būtu pilnīgi ciets un pilns ar matē­riju. Zēns sagriezās uz grīdas, izslīdēja cauri vairākiem grāmatplauktiem un izzuda skatienam. Ramskins pieglaimīgi raudzījās uz saimnieku un ņurdēja.

-   Tagad mums jādodas prom, vīrietis sacīja. Nedo­māju, ka jūs sagādāsiet man kādas problēmas, bet, ja to darīsiet, es ļaušu Ramskinam sagrauzt jūsu kaulus un izspļaut taukus, vai sapratāt?

Viņš pamāja ar galvu, it kā norādīdams iet uz dur­vīm. Tegatuss pastiepa roku pret Agetu. Meitene paska­tījās uz viņu, tad nodūra acis un sekoja vīrietim. Kad eņģelis gāja garām, diaka mēģināja viņam iekampt, tad steidzās tam pakaļ, un viņi gāja pa ejām uz veikala ārdurvīm.

Pa puspievērtajām durvīm Ageta ierauzīja melnu karieti, kas viņus gaidīja, un dzirdēja, kā zirgi dīdīdamies klaudzina ar pakaviem pa tilta bruģi. Prātā ienāca doma par bēgšanu, bet Ramskins, ošņādams gaisu, vilka viņu aiz mēteļa. Tegatuss lēnām gāja aizmugurē kā vientuļš sērotājs bērēs sadrūmis un noguris. Gājiena priekšgalā droši soļoja svešais vīrietis, ierasti pārmetis pār plecu garo kaklasiksnu.

-   Vai mans sagūstītājs pateiks savu vārdu, vai arī neziņa ir viens no viņa spēka avotiem? Tegatuss vai­cāja.

Vīrietis apstājās, pagriezās, izvilka no zābaka īves nūju un viegli uzsita eņģelim pa seju.

-   Manam vārdam nav nekādas nozīmes, bet vari saukt mani par… Komosu. Tas nav mans dzimtais vārds, bet pietiekami labs eņģeļa ausīm.

-   Cilvēks ar tādu svinīgu vārdu un kraukļa masku, kas aizsedz melus… Savāda nodarbošanās ķert bēr­nus un valdīt pār diakām. Tu acīmredzot esi cilvēks no citas pasaules. Tegatuss nolūkojās uz grāmatu kau­dzīti, kas līgojās viņam virs galvas.

-   Piejaucēt tādus radījumus kā šis pieder pie mūsu otrās dabas. Londona ir vieta, kur mitinās daudz tādu nezvēru, un, kad es tikšu ar jums abiem galā un šeit darbiņš būs padarīts, mēs ar Ramskinu dosimies uz laukiem ķert aitas. Un tās ēst.

Pie viņa beidzamajiem vārdiem ārdurvis aizcirtās. Vīrietim pār galvu nogāzās liela kaudze ar grāmatām, izsitot viņam no rokas pavadu un sabrūkot pār muguru. Viņš pacēla rokas virs galvas, lai pasargātu sevi no grā­matu straumes, kas traucās visos virzienos. Ramskins nikni lēca pret plauktiem, it kā mēģinadams noķert kādu neredzamu ļaundari. Komoss tika notriekts no durvīm, un plaukti cits pēc cita tukšojās.