Vērmele

-   Sī grāmata ir viss, par ko viņš spēj domāt. Tā ir kļu­vusi par viņa kaislību. Katru reizi, kad viņš pamostas, tā sauc viņu pazaudēta bērna balsī. Viņš atdos visu, kas tam pieder, un ziedos katru, ko pazīst, lai tikai viņam būtu šī viena grāmata. Tegatuss uz mirkli apklusa un ieklausījās tumsā. Tadeušs upurēs pat tevi.

Pirms meitene paspēja ko bilst, eņģelis ātri aizlika viņas mutei priekšā roku. No grāmatveikala nāca skaidri dzirdama skaņa. Tur diaka skrāpējās gar kamīnu.

-   Beigta žurka, sacīja skaļa balss. Nāc šurp, manu dārgumiņ, te nav brokastu.

Vārdi ielauzās slēptuvē un atbalsojās skurstenī.

-   Te neviena nav, vīrietis skaļi noteica, aizvilkdams briesmoni prom no kamīna.

Visā veikalā atbalsojās durvju aizciršana, tad iestā­jās klusums. Tegatuss pavilka sprūdu kamīna aizmu­gurē. Tas atvērās vienā gabalā, ieplūdinot telpā silto gaismu no degošajām akmeņozola pagalēm.

Viņam blakus pēkšņi parādījās zēna gars un uzsmai­dīja tam.

-   Viņi ir prom, tas sacīja. Mēs esam vieni.

Ageta dzirdēja tā smalko, trīcošo balstiņu un dūmu

mutulī uz mirkli ieraudzīja zēna seju, tad tā atkal izgaisa.

-   Vai tagad mēs droši varam doties prom? meitene jautāja.

Eņģeļa seju ietvēra oranžais uguns mirdzums. Viņš uzmanīgi ieklausījās skaņās, kas nāca no veikala.

-   Neesmu gluži pārliecināts. Kaut kas tur nav kār­tībā… bet es nezinu, kas tas ir.

-   Viņi ir prom, aizgājuši pavisam, sacīja zēns, it kā pieprasītu, lai Tegatuss viņam seko.

Ageta skaidri viņu dzirdēja, un ar katru vārdu tā tēls kļuva spožāks, it kā kaislīgās dusmas padarītu zēnu redzamāku.

-   Mums jāiet viņam līdzi, meitene teica, pavilkdama eņģeli aiz piedurknes. Es gribu tikt no šejienes laukā un atrast Tadeušu.

Ageta paspraucās garām Tegatusam un pa šauro spraugu ielīda lielajā kamīnā. Karstie akmeņi svilināja viņai muguru, un svelme ātri izkaltēja seju. Meitene iesteberēja istabā. Zēns izgāja cauri liesmām, it kā to tur nebūtu, un viņai sekoja.

-   Es negribu iet ārā, Tegatuss no slēptuves sacīja.

-   Ja vēlies, ej, bet es palikšu tepat.

-   Tev ir jānāk! zēns dedzīgi iesaucās.

-   Lai viņš tur paliek, ja vēlas, pagraba durvīs pēk­šņi atskanēja vīrieša balss, un diaka atgrūda tās vaļā.

-  Mans mazais draugs vienmēr viņu dabūs rokā. Eņģeļu gaļa ir daudz sulīgāka nekā mazu bērnu kauli.

-   Tegatus! Ageta iekliedzās, kad diaka, ar garajiem nagiem skrāpēdamies pa grīdu, lavījās viņai klāt.

Vīrietis palaida radījuma pavadu vaļīgāk. Tas metās pie Agetas un ar pērtiķa rokām saķēra viņu aiz apkak­les, pievilkdams sev klāt. Diaka pūta meitenei sejā siltu, smirdīgu elpu un nopētīja viņu ar savām tumšajām, zaļajām acīm. Ar resno degunu tas paostīja viņas ādu, tad ar garo, zilo mēli nolaizīja sviedru lāsītes. Radījums saverkšķīja seju smaidā un pagrieza galvu, lai paskatītos uz saimnieku, kurš to cieši turēja aiz garās ādas pavadas.

-   Vēl ne, vīrietis noteica gurdā balsī, notrausa no svārkiem putekļus un ar vienu roku izlīdzināja masku, kas klāja viņa seju.

Radījums vēlreiz apostīja Agetu un, iebāzis purnu viņai matos, nopūtās. Vīrietis pavilka pavadu.

-   Pietiek, Ramskin! Viņa nav domāta tev. Man ir dots rīkojums aizvest viņu pie Tempļa kunga, varbūt pēc tam tu varēsi dabūt viņas kaulus. Viņš ielūkojās kamīnā. Zēns man saka, ka tur, slēptuvē, esot vēl kāds, eņģelis, ja es pareizi atminos.

-   Tev pateica gars? Ageta pajautāja.

-   Viņam nācās to darīt, viņš nespēja atteikties no kārdinājuma uzzināt savu vārdu. Tiklīdz mēs ienācām grāmatveikalā, viņš jau gaidīja, lai mums pateiktu, kur jūs esat. Mūsu varā ir Tadeušs ar visu savu spoku pul­ciņu. Mans mazais asinssuns labi ķer spokus. Vīrietis iesmējās.

-   Kāpēc gars mūs nodeva? Viņa vārds nevar būt tik nozīmīgs.

-   Mans mīļais bērns, tā ir vienīgā vērtība, kas viņam ir. Kopā ar vārdu nāk visas atmiņas par īsto dzīvi.

Tagad viņš stāv starp dzīvi un nāvi un tam nav, kurp iet. Vārds tika viņam atņemts, kad tas pirmoreiz krita kārdināšanā. Kopā ar vārdu viņš tiktu vaļā no šīs pusdzīves un atrastu to, kas viņu sagaida nākamajā.

-   Tu turi viņu nāvē bez vārda?

-   Ne es, bet tas, kurš notvēra viņu nāves brīdī. Nepie­ciešams tikai noburt viņu laikā, kad dvēsele atstāj ķer­meni, vai arī dabūt kādu kaula gabalu vai matu, tad ar pareizajiem vārdiem var paturēt viņu uz visiem laikiem.

Ageta novērsās no diakas, kurš turpināja spiest viņai klāt savu auksto, miklo purnu. Meitene ar acīm mek­lēja telpā kādu zīmi no gara, kas bija viņu nodevis.

-   Tu Ramskinam patīc, vīrietis noteica, pavilkdams pavadu. Mums vajadzīgs tikai mācītājs, un tad mēs varētu jūs abus saprecināt.

-   Mans tēvs teica, ka ikviens, kurš mani apprecēs, par to dārgi samaksās, Ageta piebilda, cenzdamās atrauties no briesmoņa.

-   Nu, arī viņš dārgi izmaksā. Viņš ēd visu un visus, ko vien var. Tas ir radījums ar lielu apetīti, kuram nekad nav gana.

Vīrietis atkal ieskatījās kamīnā.

-   Eņģeli! viņš iesaucās. Nāc laukā no savām kapenēm, citādi tu tur paliksi uz visiem laikiem.

-   Vai tu vari nogalināt eņģeļus? Ageta jautāja.