Vērmele

Bleiks pārtrauca runāt un aizvēra acis. Viņam bija tāda sajūta, it kā prāts būtu sarauts divos gabalos un svešas rokas šīs daļas atdalījušas vienu no otras. Viņš saņēma galvu abās rokās.

-   Es jūtu, ka manā prātā notiek kaut kāda cīņa, īzak. No vienas puses, es vēlos viņiem palīdzēt, bet, no otras -, es neuztraukšos, ja sagrauta tiks visa pasaule. Tad, kad es izstāstīšu Jītsam, kas notiks, un viņš pavēs­tīs to visai pasaulei avīzē Chronicle, es varēšu atstāt šo dzīvi ar tīru sirdsapziņu.

-   Tā būtu pārsteidzīga rīcība. Tam cilvēkam nevar uzticēties, viņš nav mūsējais. Drošāk būtu izstāstīt visu Flembergam un ļaut viņam izplatīt jaunumus, Bon­hems runāja ātri, viņa acis šaudījās no Bleika uz atvērto logu. Pēkšņi viņš metās pie Bleika izstieptām rokām, it kā grasītos to izgrūst pa logu.

-   Es atnesu jums, kungi, nelielas brokastis. Telpā iesteidzās Malakinas kundze ar paplāti, uz kuras bija karsta gaļa, maize un kafija.

Viņa ieraudzīja, kā Bonhems sasveras uz priekšu, lai pagrūstu Bleiku.

-   Nē! sieviete iekliedzās, un Bonhems saķēra Bleiku un atvilka viņu no loga.

-   Hermeja vārdā, Bleik, man likās, ka tu izkritīsi! Bonhems iesaucās un asi paskatījās uz Malakinas kundzi. Tu grīļojies no vājprāta, kas pārņēmis tavu apziņu. Viss pārciestais ir bijis tev par daudz.

Bonhems vēlreiz paskatījās uz Malakinas kundzi.

-   Savediet kārtībā doktora guļamistabu, viņam ir nepieciešama atpūta, Bonhems teica, izvadīdams kal­potāju no istabas. Nāc, Sabien, tev jāpaguļ! Vēl ir gana laika, lai satiktos ar Jītsu, ja tev tas jādara. Nāc uz savu istabu un mazliet atpūties! Es parūpēšos par tevi.

Bonhems ātri izstūma viņu no observatorijas un veda pa garo gaiteni uz istabu, kur Malakinas kundze steigšus klāja doktoram gultu. Bleiks apsēdās uz gul­tas, un Bonhems novilka draugam no kājām dubļainos zābakus un apsedza ar rītasvārkiem, tad iemeta ugunī dažas nelielas pagalītes.

-   Guli, manu dārgo Sabien, un drīz vien rīta gaisma atvieglos tavas domas.

-   Bet kā tad ar komētu? Bleiks vārgā balsī jau­tāja.

Viņa prātu bija pārņēmis nemiers, kādu tas nekad agrāk nebija pazinis.

-   Komēta vēl būs turpat, un mēs varēsim kopīgi izdomāt plānu, ko darīt ar pilsētu.

-   Dārgo īzak, es sāku neuzticēties pat tev. Tagad zinu, kāda ir īsta draudzība, Bleiks noteica, cenzda­mies ieviest skaidrību apmulsušajā prātā. Es jūtos tā, it kā mana vieta būtu trakonamā.

-   Tāds trakums var ielavīties pat tajos cilvēkos, kurus mēs uzskatām par visdārgākajiem, Bonhems atteica, izvadīdams Malakinas kundzi no istabas un pavadot viņu līdz kāpņu laukumam, kas veda uz kal­potāju kāpnēm.

-   Viņu nedrīkst traucēt, vai saprotat, Malakina? Dok­toram nav vajadzīgas nekādas aukles, bet gan miegs.

Malakinas kundze tika izstumta tumšā spirālveida kāpņu telpā un durvis aiz viņas aizcirstas un aizslēg­tas. Bonhems steidzās atpakaļ uz observatoriju un aiz­taisīja logu, cieši nostiprinot melno metāla aizbīdni. Viņš pagriezās pret spoguli un sakārtojās dzīvsudraba atspulgā, izslaukot no acīm tumšos dubļu traipus.

Spogulī viņš ieraudzīja aizmugurē uz galda gulošo seka­risu, tā nedzīvā roka nokarājās līdz grīdai. Bonhems sev spogulī uzsmaidīja.

Ar kreiso roku Bonhems kabatā sataustīja mazu stikla pudelīti ar koka aizbāzni. Viņš iebāza roku dziļāk un, uzmanīgi satvēris aizbāžņa malu, izcēla to no kaba­tas. Biezais, tumšzilais stikls spīdēja uguns gaismā. Bonhems saudzīgi izvilka koka aizbāzni un paskatījās uz necaurspīdīgo šķīdumu pudelītē. Aizvien vēl turē­dams vāciņu vienā rokā, viņš iemērca mazo pirkstiņu pudelē, tad pielika to pie mēles, pagaršodams sāļo šķī­dumu.

Tad Bonhems pārgāja pāri telpai un noņēma mutautu no radījuma sejas. Viņš paskatījās lejup uz sekarisu un ieraudzīja pistoles šāviena brūci. Tā bija apkaltuši un kļuvusi cieta, no ārējām malām lobījās zaļi dubļi. Bonhems ar mazo pirkstiņu ievainojumā iepilināja no pudelītes dažus pilienus šķidruma.

Eņģeļa asaras kodīs tavā brūcē kā suņa zobi.

Sāļais ūdens, žēlsirdības asaras, jaunas dzīvības avots.

Uguns garam, zeme pajumei, pildi šos deniņus ar jaunu dzīvību!

Mazgādams ievainojumu ar eņģeļa asarām, Bonhems atkārtoja buramvārdus vairākas reizes. Viņš iemērca kabatlakata galu pudelē un, skaitīdams vārdus, izslau­cīja ar to radījumam acis, tad ielēja atlikušo šķidrumu briesmonim lūpās un ielika pudelīti atpakaļ kabatā.

Eņģeļa asaras mirgoja uz sekarisa zaļās ādas. Bon­hems pētīja radījumu, vai tas izrādīs kādas dzīvības pazīmes, un ieklausījās, vai sāk sisties tā sirds. Bet tas palika auksts, slapjš un visnotaļ miris. Bonhems zināja, ka tas nav šis pasaules radījums. Tā sastingusi miesa un zeltītās acis vēstīja par dimensiju, kas stāv pāri viņa saprašanai. Muļķa uzbāzīgais cilvēks, viņš pie sevis nodomāja, kad radījums blenza viņā ar tukšu skatienu.