Vērmele

Skatoties lejup, eņģelis Agetai likās diezgan mazs. Viņa nodomāja, kā tas ir mainījies, kopš Sarapuks nocirpis viņam spalvas un noskuvis matus. Viņai gribējās pateikt, lai tas parāda savus eņģeļa spārnus, pasmieties par bezspalvainajiem kauliem un pajokot, ka viņš ir kā dzīva noplūkta Greivsendas zoss. Meitenē uzbangoja dzēlīgums, un, jo tuvāk Tegatuss nāca, jo vairāk viņa to nicināja.

-   Mums vajadzēs grāmatu paslēpt, eņģelis teica, palūkodamies apkārt, un kur gan citur to labāk izda­rīt, ja ne grāmatveikalā? Viņš iesmējās. Vai tu redzi bērnus? Varbūt viņi ar mums spēlējas? Kad viņi vairs nebaidīsies, tad iznāks laukā.

-   Viņi te bija arī toreiz, kad ienāca tas svešinieks. Arī viņš tos dzirdēja tāpat kā tu, bet es nespēju neko saklausīt, Ageta vienaldzīgi noteica, vēlēdamās, lai eņģelis iet prom un atstāj viņu vienu sameklēt Tadeušu.

-   Kā tas cilvēks izskatījās?

-   Līdzīgs tev… bet vecāks. Tādas pašas acis. Viņš izskatījās pēc vanaga un gribēja zināt, ko es te daru. Meitene pameta skatienu apkārt. Tadeušam viņš ne­patika, un nedomāju, ka viņam patiksi arī tu.

-   Vai tas vīrietis sacīja, ko vēlas?

-   Viņš gribēja dabūt kādu grāmatu, ko uzrakstījusi viņa māsa, vai atrast kādu, kurš varētu to atdot atpakaļ viņa ģimenei.

-Vai viņš pateica, kā viņu sauc? Tegatuss vai­cāja, nolikdams Nemorensis uz apakšējā plaukta līdzās kādam vecam, putekļainam sējumam ar zaļu gravē­jumu uz vāka.

Eņģelis aplūkoja padzisušo zeltīto uzrakstu: Micrographia.

-   Nē, viņš ne reizi neminēja savu vārdu. Kādēļ gan lai viņš to darītu?

Pēkšņi no kāda plaukta augšas tālākajā veikala stūrī nobruka grāmatu kaudze. Ageta nolēca no podesta un metās uz priekšu pa eju. Tegatuss viņai ātri sekoja. Grāmatas bija nogruvušas līdzās veikala fasādes logam, ko apgaismoja zaļas sveces maigā gaisma.

Tegatuss saķēra Agetu mugurpusē aiz mēteļa un pievilka sev tuvāk.

-   Klausies! viņš asi uzsauca. Vini ir tuvu.

Abi stāvēja klusumā. No skapju aizmugures nāca skaidri saklausāma bērnu raudāšana. Eņģelis uzma­nīgi virzījās uz ejas galu un tad ap stūri. Ageta sekoja, negribēdama atpalikt, doma par palikšanu vienai uzdzina drebuļus. Tagad viņai šķita, ka attiecībā uz Tegatusu viņa ir maldījusies. Meitene juta, ka dusmas atplūst, un pastiepa roku, lai satvertu eņģeļa tērpa apakšmalu.

Pēkšņi Tegatusa priekšā nostājās noskrandis mazs zēns basām kājām. Viņa seja bija bāla un saspringta, ar tumšiem lokiem zem acīm. Tegatuss noraudzījās uz bērnu, kurš bija labi ja desmit gadus vecs. Zēns pielika pie sejas garos, pelēkos pirkstus un mēģināja izslaucīt no acīm sāļās asaras. Viņš skatījās uz biezu, sarkanu asiņu peļķi, kas iekrāsoja koka grīdu, un lēnām grozīja galvu, neapjauzdams ienācēju klātbūtni.

-   Tadeuša kungs, Tegatuss dzirdēja bērnu čukstam, tad nakts gaisā nodārdēja gara pērkona rīboņa.

-   Vai Tadeušs ir atstājis tevi vienu? eņģelis jautāja, cik klusu vien spēja, bet vienlaikus tā, lai viņu tomēr sadzirdētu.

Zēns pagriezās, paskatījās atpakaļ un pavērās eņģelī ar savām tumšzilajām acīm, nebūdams drošs, ka spēs ieraudzīt radījumu, kurš ar viņu runā.

-   Kas te ir? bērns jautāja. Ko tu gribi? Es tik tikko spēju tevi saskatīt.

Zēns nolūkojās uz eņģeļa mirgojošo veidolu un pa­stiepa roku, it kā lai aizvairītu mirāžu.

-   Es redzu tevi, bērns, un dzirdu tevi. Tegatuss paspēra soli uz viņa pusi. Kas noticis ar Tadeušu?

-   Ar ko tu sarunājies? noprasīja Ageta, jo nespēja saskatīt zēnu.

Bērns šaubīdamies pakāpās atpakaļ.

-   Es nebiju vainīgs, viņš sacīja, kad Tegatuss pa­skatījās uz asinīm, kas bija izšļakstītas uz grīdas. Viņi atnāca pēc Tadeuša kāds radījums, kas izskatījās kā Tauera notekcaurule, un vīrietis, kurš spēja runāt atskaņās.

Bērns pieklusa un palūkojās uz Agetu, kura stāvēja aiz Tegatusa un skatījās, vēl aizvien pieķērusies drauga mētelim.

-   Esmu redzējis viņu jau iepriekš, kad viņa bija atnā­kusi uz grāmatveikalu. Vai viņa mani redz?

-   Nē, vēl ne. Viņa vēl atrodas pārāk tālu savā pa­saulē, Tegatuss sacīja, raudzīdamies uz parādību. Kas notika ar Tadeušu?

-   Viņi aizveda to projām izvilka no veikala un iegrūda karietē. Zēns atkal paskatījās uz asinīm. Es sekoju viņiem līdz arkai, bet tālāk iet nevarēju, tur ir manas pasaules robeža. Tur es šķīros no Zemes dzī­ves… Zem šī veikala es iedzēru ūdeni, un tas iesūca mani arvien dziļāk dzelmē. Es dzīvoju Gemarā, mēs tur esam daudzi.

-   Kāpēc jūs nedodaties uz nākamo dzīvi? Tegatuss vaicāja.

Zēns saminstinājās. Eņģelis redzēja, kā tēls notrīs, it kā grasītos izzust.

-   Tadeuša kungs deva man mājvietu. Viņš ir laipns cilvēks. Tagad šeit ir mana ģimene. Zēns vēl ciešāk nolūkojās eņģelī. Es tik labi varu tevi saredzēt… Tu neesi no šīs puses, vai ne?

-   Es neesmu ne no vienas puses, esmu no citas vietas.

-   Tu neesi cilvēks un neesi arī no diakas radījumiem, kuri aizveda Tadeuša kungu, zēns atteica.

-   Es dzirdu balsi, Tegatus, ierunājās Ageta. Ka vinu sauc?

-   Vai tev ir vārds? Tegatuss pavaicāja. Viņa vēlas zināt.