Vērmele

Sekariss gulēja uz galda, tā lapu zaļo seju joprojām klāja smalkais, sarkanais mutauts. Bleiks piegāja radī­jumam klāt un pabakstīja to ar zobena galu. Tā miesa bija cieta un stingra. Visiem tiem sapucētajiem pūdeļiem, kas maskējas par zinātniekiem, nāksies viņam noticēt. Tagad Karaliskā biedrība par viņu nesmiesies, Bleiks nodomāja, apsvērdams, vai nesagriezt radījumu kā konservētu šķiņķi un nepasniegt tiem ar aukstiem kāpostiem. Zinātnieks pārliecās pār ķermeni un nopē­tīja tā ādu, no kuras lēnām sūcās mirdzošas lāses. Bleiks aplūkoja biezu lapu, kas veidoja ausi, un ar asu kustību norāva to no galvas. Viņš pacēla to pret sve­ces gaismu un saberzēja starp pirkstiem tās vaskoto virsmu. Taustot tā likās kā šokolāde un pēc smaržas kā rupja tabaka. Sī lapa-āda atgādināja viņam Oldenberga kafijas namu naktī, kad viņi bija paņēmuši kazu un pārlējuši tās asinis Džošua Oldenbergam. Šis cilvēks bija kļuvis par sabiedrības apbrīnas objektu, jo kopš tā brīža blēja un badījās. Sarkanais eliksīrs bija pārvērtis viņu no cilvēka, kas pasniedz tumšu, stipru kafiju, par zāles un pētersīļu ēdēju.

-   Manas zoles ir pagalam, noteica Bonhems, bez brīdinājuma ienācis telpā. Es par šiem zābakiem atdevu veselu bagātību, un vienas stundas laikā dubļi izēdušies tiem cauri kā papīram.

-   Tā ir šolaiku pazīme, Bleiks atteica.

Bonhems nostājās viņam nepatīkami tuvu un pār plecu vēroja, kā Bleiks pēta radījumu.

-   No kurienes tas nācis? Bonhems nevērīgi pajau­tāja, pabikstīdams to ar pirkstu.

Bleiks neatbildēja, jo nevēlējās sarunu turpināt.

-   Droši vien tas ir kāds jauns radījums no Āfrikas, Bonhems noteica. Es reiz redzēju dzīvnieku ar tik garu kaklu, ka tas varēja ēst lapas no koka galotnes. Tam bija ragi kā velnam un mēle, ar kuru tas spēja nolaizīt savas uzacis.

-   Interesanti, Bleiks čukstus atbildēja.

Bonhems piegāja pie teleskopa un caur misiņa oku­lāru palūkojās debesīs.

-   Cik dienu palicis, līdz pār Londonu nāks sabru­kums? viņš vaicāja.

-   Kādas piecpadsmit vai sešpadsmit. Vēl ir bezgala daudz laika, lai paspētu tikt prom, drošībā.

-   Tava komēta izskatās tuvāk, nekā es gaidīju, Bonhems, novērsies no teleskopa, noteica.

-   Tātad tagad tu esi astronoms, īzak? atbildēja Bleiks, kuru bija aizkaitinājusi Bonhema interese par viņa komētu. Ļauj man paskatīties!

Viņš aizslāja pāri telpai un nogrūda Bonhemu malā.

Bleiks paskatījās caur lēcām uz komētu. Tagad tā bija dūres lielumā, atradās objektīva centrā un bija pietiekami spoža, lai būtu saskatāma ar neapbruņotu aci. Pūķa aste bija pazudusi, un Bleiks pirmoreiz ierau­dzīja, ka komēta mainījusi kursu un atrodas daudz tuvāk Zemei, nekā bija vēstīts grāmatā.

-   īzak, mums ir problēma, viņš sacīja, vērdamies izplatījumā. Debesu pūķis nāk mums virsū no citas puses, un līdz rītausmai tas būs redzams. Nemorensis ir kļūdījusies… vai arī es.

Bleika sejā uzliesmoja bailes.

-   Mums atlikušas, augstākais, divas dienas, līdz pār mums nāks šis Dieva sods.

Bleiks atkāpās no teleskopa un izberzēja acis, it kā lai aizmēztu no tām skatu ar pūķi. Trīcēdams viņš pie­gāja pie loga un nolūkojās lejā uz laukumu.

Londona modās no miega. Austošajā dienasgaismā ļaudis sāka piepildīt ielas ar ikdienas klaigām. Šajā krēslas stundā kučieri jau klaudzināja pa bruģi savās karietēs. Baskājaini bērni pulcējās uz stūra, lai uba­gotu no garāmgājējiem, un moderes gāzelējās zem lielo piena kannu svara, kuras tās nesa vēršu iejūgu siksnās, kas bija dziļi iegriezušās viņām plecos. Šķita, neviens neņem vērā gaidāmo likteni, kas karājās debesīs viņiem virs galvas.

-   Viņiem nav ne jausmas, Bleiks ar nožēlu teica, vērodams ļaudis, kas lejā devās savās ikdienas gaitās. Mēs tur neko nevaram darīt. Ja izstāstīsim cilvēkiem patiesību, tas izraisīs vēl vairāk nāves.

Viņš apklusa un paskatījās uz Bonhemu.

-   Flembergam ir taisnība viņiem labāk nomirt pēkšņi, nezinot, nekā lēnām, saprotot, ka tiem virsū uzgāzīsies debesis.

Bonhems neatbildēja. Viņš, sildīdams pie uguns kājas, skatījās spogulī virs kamīna.

-   Mani ir pārņēmusi visaptveroša vēlme izstāstīt viņiem, kas notiks, Bleiks sacīja, atrāvis vaļā logu un izliecies pa to ārā. Mums virsū nāk komēta, un jūs visi mirsiet! viņš, cik skaļi vien spēja, nokliedzās virs skaņu jūkļa.

Neviens neatsaucās, neviena galva pat nepagriezās. Bleiks uzsauca vēl skaļāk:

-   Pēc divām naktīm jūs pazudīsiet no šīs planētas, bet jums rūp tikai pilns vēders un džins uz mēles!

-   Izbeidz, Bleik! Bonhems sacīja, atvilkdams viņu no loga. Nav vērts, draudziņ! Kā tu vari būt drošs, ka tā ietrieksies Zemē agrāk? Grāmatā teikts…

-   Grāmata ir kļūdījusies, un es arī. Nezinu, kā tas ir noticis. Viss bija tik skaidrs. Kad izlasīju Nemorensis, tā man pavēstīja, ka no brīža, kad es ieraudzīšu komētu, līdz mirklim, kad tā ietrieksies Zemē, paies divdesmit viena diena. Tagad, skatoties teleskopā, kļūst skaidrs, ka mums ir daudz mazāk laika. Briesmonis ir pagrie­zies, un, es domāju, tas nāk iznīcināt Zemi.