Vērmele

Bonhems pārlūkoja istabu, cerēdams, ka kaut kur starp skapjiem un papīriem atradīsies kas tāds, ko viņš varētu izmantot, lai pabeigtu uzdevumu. Reiz Bonhems bija redzējis, kā Bleiks ar elektrometru kairina beigtu vardi, un ar godbijību vērojis, kā ikviens sīkā radījuma muskulis vibrē un raustās, kad Bleiks grozīja aparāta rokturi, sūtot sīkas zibens dzirksteles cauri elektrometram un tad pa tieviem vara pavedieniem vardē. Reiz viņi ar Bleiku, skaitīdami pantus no Nebukathosiza grāmatas, bija izsaukuši sen miruša karavīra garu. Gars bija parādījies kā ēna un dažas minūtes runājis ar viņiem, pastāstot, ka zaldāts ticis nogalināts krogā Two Brydges un viņa ķermenis vēl aizvien nav atrasts. Bonhems kopā ar Bleiku bija ceļojis pa zinātnes, maģi­jas un sapratnes robežām. Viņi bija dalījušies daudzos noslēpumos kā brāļi.

Tagad Bonhemu bija pārņēmusi pēkšņa doma. Tā piepildīja prātu ar vēlēšanos redzēt radījumu dzīvu un atbrīvot to. Viņš izmisīgi pārmeklēja visus skapīšus, līdz atrada elektrometru. Bonhems attina vara spoli un novilka stiepli pāri istabai līdz galdam. Viņš apsēja to ap sekarisa rokām, tad pārgāja pāri istabai un pagrieza aparāta rokturi. Telpā izplūda gruzduma smaka kā no elles izšļācies sērs. Bonhems pacēla skatienu un ierau­dzīja, ka briesmoņa izkaltušās rokas deg kā sausa posa.

Eksperiments nebija izdevies; tas radīja tikai smaku kā pie miesnieka.

Bonhems novāca visu, kas saistījās ar eksperimentu, pārliecinājās, ka stieple ir rūpīgi aptīta ap spoli, un uzmanīgi novietoja instrumentu atpakaļ vietā, it kā tas vispār nebūtu aiztikts. Un tad viņam ienāca prātā doma iepūst briesmonī savu elpu. Sī doma radās pašos dvēseles dziļumos, it kā to tur būtu ielikusi kāda nema­nāma roka.

Bonhems paskatījās uz sekarisa lapām klāto seju, iegrimušajām acīm un sakaltušajām sarkanajām lūpām. Caur melnajiem zobiem izplūda purva gāze kā malduguns. Bonhems saprata, kas viņam jādara, un šīs sajūtas neradīja nekādas šaubas. Bonhems noskūpstīja radījumu un, cik dziļi vien spēja, iepūta tam mutē elpu, gandrīz rīstīdamies no dvakas, kas nāca no tā mutes. Smaka pieķērās viņam pie sejas ādas kā plāns tīmeklis. Bonhems pieskrēja pie loga un pūlējās ieelpot svaigo rīta gaisu, lai iztīrītu plaušas.

Nekas nenotika. Radījumā nebija ne miņas no dzī­vības. Tas stingi vērās griestu baltajā apmetumā un grieķu dievu attēlos. Bonhems šķendējās par neveiksmi un neticīgi nolūkojās uz radījumu. Viņš paņēma no kamīna priekšas zobenu ar nodomu nocirst sekarisam galvu un nolikt to Flembergas kundzei pie kājām.

Apakšējā istabā Malakinas kundze grabināja trau­kus, lika kamīnā malku un spodrināja režģus. Bon­hems novietoja zobenu statīvā pie kamīna un izgāja no istabas, durvju ailai priekšā aizvilcis salauztās durvis. Vēl brīdi viņš atskatījās caur sadragāto durvju paneli, bet radījums nekustējās, nāve ar savu samtaino cimdu turēja to cieši. Bonhems ātri noskrēja pa kāpnēm un ar troksni aizcirta aiz sevis ārdurvis, nodrebinot visu māju. Cauri rīta miglai, kas klājās pāri Blūmsberi lau­kuma kokiem, viņš paskatījās pa labi un pa kreisi. Piepeši viņa priekšā apstājās ahātmelna kariete ar slēg­tiem logiem. Kučieris bija tērpies biezā ādas mētelī ar apkakli, kas apslēpa viņa seju.

Bonhems iebāza roku kabatā un izņēma koši baltu pīpi.

Vai tava lampa nenodzisīs? viņš vaicāja kučierim, bet tas pamāja ar galvu, neizrunājot ne vārda. Tad mēs brauksim kopā. Runā, ka Londonas tilts ir laba vieta, kur sastapties ar savu nākotni.

Augšā Bleiks vēl joprojām snauda platajā gultā ar tumšzaļiem aizkariem, sarkanu baldahīnu un zirga astru matraci. Viņš gulēja saraustītā miegā, jo prātu nomocīja briesmoņi.

Murgos viņš bija ieslodzīts garā, aukstā pagrabā un zināja, ka kaut kur apkārtējā tumsā guļ un gaida svešinieks. Viņš varēja saklausīt tā elpu, bet neredzēja seju. Viņš atkal bija bērns, vientuļš, nobijies, un nebija neviena, kas varētu viņam palīdzēt vai aizvest prom no briesmām. Tad atskanēja trula klaudzināšana ar spieķi pa slapjo akmeni. Bleiks sajuta svešā klātbūtni, tā piepildīja pagrabu un nomāca viņu.

Pēkšņās bailēs nosvīdis, Bleiks nolēma bēgt, bet bija kā zemē iemiets, pēdas cieši turēja ozola saknes, kas stiepās cauri viņa zābakiem akmens grīdā. Atkal un atkal no jauna viņš mēģināja pacelt kājas no virsmas, bet tās vilka arvien dziļāk iekšā zemē.

Kad spieķa klaudzināšana nāca tuvāk, Bleiks saprata, ka viņa kauns tiks atklāts. Bet bija kāds vārds, kurš, ja to izteiktu, aizvāktu svešo vajātāju. Bleiks izmisīgi cen­tās atcerēties, kas jāsaka, un, tā domādams, sajuta no pēdām augšup pa kājām ceļamies biezu mizu. Tā pār­vērta kājas par koku, ietvēra viņu kā ozolkoka zārks.

Tad Bleiks saprata, ka atrodas uz krastā izmestu koku plosta un to nes spēcīga straume, bet žurkas lec no griestiem, lai izglābtos no plūdiem. Tās lēca viņam pāri un ķērās pie muguras. Tālumā tunelī dega spoža gaisma, kas raidīja tumsā starus un atblāzmojās ūdenī.