Vērmele

Bleiks mēģināja izvilkt dvēseli no miega, nokratīt no sevis šausmas, kas bija viņu pārņēmušas. Beidzot viņš pamodās un paskatījās apkārt satumsušajā telpā. Viņš nebija gluži drošs, vai vēl nesapņo vai varbūt ir pārcelts uz kādu citu pasauli, kas dīvainā kārtā izskatās kā viņa paša. Istabas tālākajā galā, pie aizkariem, viņš ierau­dzīja vīrieša stāvu.

-   Bonhem, vai tas esi tu?

-   Nē, atbildēja drūma balss. Es esmu tavu asiņu sargs.

18 Ramskins Diaka

Dziļajā tumsā, kurā neko nevarēja saredzēt, Tega­tuss noskurinājās kā liels, drūms putns. Izņemot Temzas dārdēšanu cauri šaurajām akmens velvēm, nebija dzirdams itin nekas.

Ageta dīdījās pa zemu akmens sēdekli, kas stiepās visas sienas garumā, un klausījās, vai no grāmatveikala nāks kāda skaņa. Prātu pārņēma savādas domas. Viņa dziļi nožēloja, ka ļāvusi eņģelim aizbēgt un kopā ar viņu doties pie Tadeuša. Meitenei likās, it kā viņš būtu to apbūris, ka viņas prātu pārņēmusi kāda maģija un likusi Tegatusam palīdzēt. Šķita, ka zem eņģeļa smaida slēpjas kāds derdzīgs dēmons.

Tumsā Ageta domāja, kā viņu nogalināt, kā atrast kādu ieroci, ar ko viņu nobeigt. Bet pat šīs domas radīja tikai jaunu neziņu: vai ir iespējams nogalināt eņģeli un, ja ir, tad kādiem līdzekļiem? Vai ir kāds īpašs veids? Vai viņai jāizmanto sudraba nazis vai jāaizšuj tam plaksti ar zelta diegu? Ageta atvirzījās no Tegatusa. Vai viņai jāzina kādi burvju vārdi, ar kuriem varētu vēlēties tā nāvi? Vai arī eņģeļi ir tikai cilvēki ar spārniem?

Ageta centās iztēloties Tegatusa seju. īsajā laika sprīdī, kamēr viņa slēpās šajā caurumā, tumsa bija nolaupījusi viņai atmiņu. Meitene centās domāt par pirmo reizi, kad eņģeli ieraudzīja. Viņa sejā bija kaut kas tik spēcīgs, no viņa acīm nāca tāda apslēpta gaisma, viņš bija tik pievilcīgs, ka viņai bija aizrāvusies elpa. Tagad meitenes domas bija mainījušās un viņa nolādēja dienu, kad pirmoreiz to ieraudzīja.

-   Kā grāmata runā ar cilvēkiem? Ageta nočukstēja tumsā, nebūdama pārliecināta, vai Tegatuss vēl atro­das tur un vinu dzird.

-   Tā piešķir tev brīvību domāt to, ko tu patiešām vēlies. Tā var paņemt kādu nevainīgu domu un palieli­nāt tās nozīmīgumu tā, ka šī doma kļūst par mirstoša cilvēka kliedzienu. Viens slikts vārds var pārveidoties par dusmu un ļaunuma litāniju. Tā ļauj tev būt pilnībā cilvēcīgai.

-   Kāpēc tad visi tik traki grib to dabūt? meitene vaicāja, cik klusu vien spēja.

Tumsā viņai likās, ka runā pati ar sevi vai ar kādu dievu, kurš atbild tā, ka viņa spēj saprast.

-   Viņi grib Nemorensis, jo grāmata pavēsta nolēpumus. Tā ir lielākā cilvēku nelaime: viņi vienmēr grib uzzināt apslēpto. To ir uzrakstījis kāds, kuram ir vai­rāk spēka, nekā grāmatai vajadzētu sniegt.

-   Kas notiks ar to zēnu? Vai viņš vienmēr paliks rēgs?

-Jautājumi… Tu uzdod pārāk daudz jautājumu tam, pret kuru perini tik daudz naida. Iestājās ilgs klusums, un Tegatuss ļāva vārdiem iespiesties meite­nes prāta neauglīgajā augsnē. Es sajūtu, kas notiek tavā prātā. Eņģeļi ir kā zivis, mēs jūtam vibrācijas gaisā. Ar savu dvēseli tu runā daudz skaļāk nekā ar muti. Tavas dusmas pavēstīs ikvienam garam pilsētā, kur tu atrodies.

-   Tu mainīji manu dzīvi, meitene atcirta. Ja tu nebūtu uzradies, es joprojām atrastos kopā ar tēvu un nebūtu nozagusi grāmatu.

-   Tu aizmirsi Hezrīnu, Bleiku un visus pārējos, kas ietekmējuši tavu rīcību. Tu nemaz neesi tik nevainīga; tu zināji, ko dari.

-   Kā tad eņģelis var nonākt cilvēku zvērnīcā ar ap­cirptiem spārniem?

-   Es zaudēju savu godību. To es nevaru noliegt. Biju muļķis, kas ļāva jūtām ņemt virsroku pār prātu un aizvilkt prom no pilnības. Mīlestība ir spēcīgas jūtas, un mīlēt kādu, kuru mīlēt nevajadzētu, ir vissliktākais, kas ar mums var notikt.

-Vai mēs varam pavaicāt grāmatai, kas ar mums notiks?

-   Tā tev melos, jo to uzrakstījis lielākais melis pa­saulē. Katru tās lappusi ir piekricelējis visu melu tēvs, un kopš tā laika pasaule danco pēc viņa stabules. Tega­tuss atspiedās ar rokām pret akmens sienu. Redzi, bērns, tādus kā tu pārņem slepeno zināšanu nasta, jo tie domā, ka šīs zināšanas nes sev līdzi spēku, kas var ietekmēt viņu dzīvi. Pasniedziet cilvēkam noslēpumu, uzrakstiet to kādā senā valodā un iesieniet vecā grāmatā. Tad pasakiet viņam, ka tā nākusi no kādas citas pa­saules un, ja to pareizi lietos, tā sniegs viņam bagātību un varu, un jums būs Nemorensis. Šī ir grāmata, kurai patīk, ka to mīl, grāmata, kas domā, ka ir Dievs. Tāpēc tik daudzi ir miruši, lai to atrastu un paturētu. Katras tās lappuses pāršķiršana prasa upuri, par katru izlasītu vārdu tā pieprasa maksu, un par tās pakal­pojumiem ir jāmaksā ar dzīvību. Pieskaries tai, un tā apsvilinās tev ādu, lasi to, un tā apdedzinās tev prātu, un, reiz izlasīta, tā vairs nelaidīs tevi vaļā.

-   Kas notiks ar Bleiku? Ageta painteresējās par savu veco saimnieku.

-   Ar viņu ir cauri. Tas ir cilvēks, kuru samaitājušas paša acis un kuram ir degoša dvēsele.

-   Tadeušs teica, ka grāmata reiz piederējusi viņam.