Vērmele

Ageta un Tegatuss paslēpās aiz durvīm. Viņi ska­tījās, kā gaisā lido blīva iesietu papīru krusa. No vel­vētajiem griestiem noplanēja liela, melna grāmata un trāpīja Komosam krūtīs, notriecot viņu no kājām. Kaut kur iespurdzās bērns. Komoss paskatījās apkārt, viņa seju joprojām aizsedza maska.

Ramskin! viņš skaļi iesaucās. Atved viņu pie manis!

Vīrietis pirmoreiz palaida Ramskinu vaļā no pava­das. Radījums aplūkoja augstos plauktus, meklēdams pie griestiem kādu zīmi, kas liecinātu par zēnu. Viņš saspicēja ausis, lai uztvertu nedzirdamās skaņas, un acis sekoja kaut kam, kas neredzams staigāja pa plaukta virsu veikala tālākajā galā, tieši zem jumta velves. Tad diakas skatiens apstājās un tas nolaizīja lūpas, katrs muskulis saspringa. Viņš pēkšņi izlēca no sastinguma un rāpās augšā pa grāmatplauktiem.

Dažos soļos un pāris lēcienos radījums šķērsoja telpu, tad uzrausās uz augšējā plaukta un skatījās apkārt, meklēdams savu neredzamo upuri, brīdi vēlāk nolēca uz grīdas un ietriecās grāmatplauktā tā, ka visas grāmatas izlidoja uz grīdas. Diaka sāka tvarstīt zēna rēgu, kurš skraidīja pa grāmatu koridoriem, cenzda­mies izbēgt no vajātāja. Komoss salēcās un uzkliedza nezvēram skriet ātrāk, un no katras ejas bija dzirdams, kā diaka uzbudinājumā elso un rūc.

Zēna rēgs joņoja cauri grāmatplauktiem, te parādī­damies Agetas priekšā, te atkal izgaisdams. Meitenei par šausmām, diaka darīja to pašu, turēdamies aiz zēna, līdz tas cauri plauktiem pazuda akmens sienā.

No pagraba nāca cīņas troksnis, un zem grīdas ska­nēja bērna kliedzieni. Zēns izšāvās cauri grīdas dēļiem kā lielgabala lode. Mirkli viņš karājās gaisā, tad nokrita uz grīdas, bet diaka iemetās pa durvīm veikalā, atiezis baltos ilkņus, lai nogalinātu. Diaka lēca uz zēnu, bet tas saritinājās un izgaisa koka plauktā, pilnībā izzūdot un tad atkal parādoties otrā pusē.

Komoss metās virsū zēnam ar savu īves nūju un iesita tam pa seju. Telpā nodārdēja apdullinošs pērkona grāviens. Zēns sastinga laikā.

-   Liec viņu mierā! iesaucās Ageta. Vai viņš nav diezgan cietis? Ko vēl tu gribi viņam nodarīt?

-   Viņš tiks uzsūkts tāpat kā viņa draugi, Komoss atbildēja, uzlicis Ramskinam atpakaļ kaklasiksnu. Ne­kam citam tie nav derīgi.

Vīrietis paskatījās uz meiteni.

-   Varbūt tev to nesaprast, bet viņš nekad nepiepil­dīs savu dzīvi. Viņam nekad nebūs ne paradīzes, ne debesu, ne viņpasaules. Viņa laiks ir beidzies, viss, ko pelnījusi viņa dvēsele, ir pilnīga sagrāve. Komoss pie­vērsās Tegatusam. Aizved meiteni uz karieti! Es drīz būšu pie jums. Ramskins pieskatīs, lai jūs neaizbēgtu. Galu galā mēs taču nevēlamies biedēt cilvēkus uz Londonas tilta. Kurš gan noticēs skatam, ka eņģelim dzenas pakaļ dēmons?

19 karietes un komētas

Kā tu ienāci mājā bez atslēgas? Bleiks uzstājīgi jautāja, košļādams dzeltena siera garozu, pa kuru lodāja kukainīši. Es biju viens, un Malakinas kundze tevi neielaida. Tu redzēji, kādu skatienu viņa tev raidīja, kad atnesa man brokastis.

Ābrams Rikardss bija pamodinājis Bleiku no dziļa miega, kas bija pilns tumsas un nāves, un ar vienu rokas mājienu aizdzinis murgu, atvērdams biezos aiz­karus, lai ielaistu gaismu. Viņš bija atteicies no vairā­kām tasēm biezas, melnas šokolādes, ko Bleiks, sēdē­dams klusu un klausīdamies, viņam piedāvāja.

-  Atslēgas maz ko nozīmē, Ābrams noteica. Atslē­gas ir paredzētas, lai ar tām atvērtu, un man ir uzticēta tava labklājība. Esmu tavs sargs.

-  No kā gan tev vajadzētu mani sargāt? Es pats varu sevi pasargāt, un, lai tiktu vaļā no strīdīgiem muļķiem, man ir zobens.

-  Es sargāju tevi no tevis paša un dažiem taviem drau­giem, Ābrams atbildēja, palūkodamies pāri laukumam.

-   Un kas tev devis tiesības mani sargāt?

Bleiks iekoda cietajā sierā, un pa viņa lūpām sāka rosīties kukainīši.

-   Atceries, kā zēna gados iekriti upē! Ūdens straume vilka tevi dziļumā, un tu nespēji pakliegt. Kad zem ūdens ielauzās saules gaisma, tu redzēji sevi grimstam arvien dziļāk. Vai tu saprati, ka mirsti, ka pārceļo no vienas pasaules citā?

Bleiks izspļāva sieru uz gultas.

-   Kā tu zini? Es tur biju viens un nevienam neko neteicu. Es pagaidīju, līdz izžuva drēbes, un tikai tad gāju mājās. Tu jaucies manās domās!

-   Es nekur nejaucos, Ābrams atkliedza, triekdams ar dūri pa sienu tā, ka no giestiem nobira apmetums. Es biju tas, kurš izvilka tevi no dzelmes. Kurš gan saviem spēkiem spēj izglābties no kapa varas?

Ābrams pastiepa pret viņu rokas.

-   Vai redzi šīs rokas? Tās tevi izglāba no ūdens kapa un izvilka no tumšajiem dziļumiem. Šīs rokas atgrieza tevī dzīvību, kad tu biji miris, neelpojošs ķermenis, mana elpa piepildīja tavas nedzīvās plaušas. Es vēroju, kā tu audz. Es lūdzos par tevi grūtajos brīžos. Vai atce­ries, kā mēģināji pārvērst varu zeltā un uzspridzināji mājas jumtu? Kas pasargāja tevi no uguns? Kurš gars padzina radījumus, kurus tu biji uzbūris un no kuriem netiki vaļā, izmantojot savu neveiksmīgo maģiju?