Vērmele

-   Tu jaucies it visā, Bleiks atkliedza. Tas, ko tu par mani zini, ir ar burvestībām nolasīts no manām domām, nolaupīts, kamēr es gulēju.

Viņš trieca šķīvi pret grīdu un pielēca no gultas.

-   Tagad tu atnāc pie manis un moki mani kā tāds neradījums, kas izspiež no kauliem dzīvību. Tu esi bur­vis, ļaunais gars…

-   Es esmu eņģelis. Esmu tavs eņģelis, Ābrams klusu noteica.

Bleiks pavērās savā atspulgā spogulī ar zeltīto rāmi, kas atradās virs kamīna. Viņa seja sāka mainīties, it kā sakustu ar kādu citu. Tā pamazām izplūda smaidā, līdz no vēdera dziļumiem izlauzās smiekli.

-   Ē… ē… viņš centās pateikt nepasakāmo, smiekli plūda viņam no mutes un piepildīja istabu.

-   Tu esi melis, un tagad tev vajadzētu doties prom, Bleiks sacīja, saliecies no smiekliem, kas atslābināja katru muskuli. Viņa ķermenis raustījās un drebēja, un viņš smiedamies un iespurgdamies atslējās atpakaļ. Eņģelis! Tas cilvēks apgalvo, ka viņš ir eņģelis! Šar­latāns, klaidonis, vazaņķis, kas atnācis, lai nolaupītu manu naudu! Tas tu esi, nevis eņģelis! Nē!

-   Kā tad es zinu, ka tu vēl aizvien raudi un sēro par mātes nāvi; ka tu noindēji ar dzīvsudrabu savu kaķi, lai atbrīvotu to no blusām, tad pabāzi tā ķermeni zem guļamistabas grīdas, lai tas tur nedēļām pūtu? Es to visu zinu tādēļ, ka man ir dots uzdevums vērot tevi katrā dzīves pagriezienā, ikreiz, kad tu centies apmie­rināt savas egoistiskās vēlmes. Ābrams saķēra Bleiku aiz rīkles un pacēla no grīdas, turēdams ar vienu roku sev virs galvas. Ko tu domāji, kad es pēc dueļa izdzie­dināju to dendiju? Vai tas bija triks?

-   Jā, lēni nočukstēja Bleiks, spirinādamies gaisā kā nedzīva lelle.

-   Es to zināju! izsaucās Ābrams, nometis Bleiku uz grīdas. Tevi nepārliecina pat atgriešanās dzīvē no nāves. Vai tu netici pats savām acīm? Vai tu neredzi patie­sību, vai arī šolaiku Dievs ir padarījis tevi neticībā aklu?

Ābrams pagriezās un piegāja pie loga. Gaisotne istabā pēkšņi mainījās, un Bleiks sajuta iekšēju vēlēša­nos uzklausīt Ābramu.

-   Tavai dzīvei ir plāns, kas nenodarītu tev ļaunu, bet gan ļautu uzplaukt, sniegtu tev cerību un nākotni. Tie nav mani vārdi. Šie vārdi nāk no tā, kurš atsūtīja mani, bet tev ir jāpakļaujas. Pretestības laiks ir beidzies, tu vairs nevari iet savu ceļu. Uzklausi mani!

-   Tu esi vārdu mākslinieks un viltības meistars, bet tu neapmuļķosi mani. Paskaties uz sevi! Tu tikko esi sasniedzis manu vecumu un saki, ka esi pazinis mani kopš bērnības. Vai uzskati mani par muļķi? Tu neesi eņģelis, drīzāk francūzis, kurš bēg no sava karaļa. Es negribu nekādu eņģeli, man tas nav vajadzīgs!

-   Tātad man atstāt tevi likteņa varā? Komētai, kas saindēs tavu jūru un sagraus tavu pilsētu?

-   Tu zini par komētu? Bleiks jautāja, pieiedams pie loga. Kā tu zini?

-   Es zinu, jo laiks ir iedibināts jau sen, tāpat kā mēr­ķis. Es zinu, ka tu esi izlasījis Nemorensis un tevi pār­ņēmuši tās meli, un es zinu, ka pat tu nevēlies redzēt sabrukumu, kāds tuvojas. Runādams Ābrams skatījās Bleikam tieši acīs. Vai tev joprojām nav vajadzīga mana palīdzība?

Bleiks pavērās viņam sejā. Ja tas ir eņģelis, doktors nodomāja, tad kāpēc tas tik ļoti līdzinās cilvēkam?

-   Es nezinu, ko domāt, Bleiks atbildēja, atgriezda­mies pie gultas. Tik daudz kas likts uz spēles, un ir tik daudz, ko zaudēt.

Ābrams neņēma vērā viņa vārdus, piegāja pie ista­bas durvīm, atvēra tās un ielūkojās garajā gaitenī. Tad viņš aizvēra durvis un pagrieza slēdzenē atslēgu.

-    Mums jābūt ļoti piesardzīgiem. Tevi novēro radī­jums, kas atsūtīts, lai atrastu Nemorensis.

-   Tas briesmonis pagājušajā naktī gribēja mani no­galināt.

-   Dunamežs mēģināja tevi nogalināt? Ābrams jau­tāja.

-   Kur tad biji tu, manu asiņu sargs? Par laimi, Bon­hems to nošāva un tagad tas guļ miris observatorijā.

-   Dunamežus nevar nošaut tie ir gari un tiem nav matērijas.

-   Šim bija matērija, turklāt daudz. Zaļa dubļveida viela, kas ož gluži pēc atejas. Tas zināja, kas es esmu, un bija ieradies ar nolūku mani nogalināt. Tas bija sekariss.

-   Parādi man savas rokas! eņģelis palūdza un aplū­koja Bleika nagus.

-   Vai tu tos apgriezi? viņš jautāja.

Bleiks neatbildēja. Likās, ka sākas kāds ļauns murgs. Viņš zināja, kas sekos, un domās iztēlojās ainu, kas viņam pavērsies. Bleiks nogrozīja galvu un skatījās grīdā, juzdamies kā norāts bērns sava tēva priekšā.

-   Kad tas notika? eņģelis jautāja, atlaizdams rokas un pārmeklēdams Bleika matus. Vai tev ir zīme mē­ness formā? Apdegums uz ādas?

Bleiks pastiepa roku.

-   Vai tu meklē šo?

Ābrams palūkojās uz brūci un pie sevis pasmaidīja.

-   Vai sāp? viņš apvaicājās. Bleiks piekrītoši pamāja ar galvu. Tas ir labi. Nākamreiz, pirms pastiepsi roku sievietei, divreiz apdomāsi.

-   Man nebija izvēles. Lēdija Hezrīna Flemberga bija tik pārliecinoša.

-   Tātad tā viņa sevi sauc? Es viņu pazīstu ar citu vārdu, lai gan viņai to ir daudz. Igreta… Ketevmirija… Lilita… Hezrīna… Viņa kā suns atsaucas uz jebkuru no tiem.

-   Tu runā tā, it kā viņu labi pazītu, Bleiks piebilda.