Vērmele

-   Man bija vārds, zēns noteica, bet, tiklīdz es pārkāpu Gemaras robežu, tas izslīdēja man no prāta un nav atgriezies. Tas tika man nozagts. Ja vien es zinātu savu vārdu, tad varbūt…

Ārā atskanēja riteņu klaudzēšana pa bruģi. Caur aizmigloto logu un sīkajām lietus krellītēm, kas spī­guļoja uz stikla, Ageta ieraudzīja lielu, melnu karieti. No tumsas iznira un pa atvērto logu veikalā ieskatījās divas mazas, sarkanas acis.

-   Viņi ir atgriezušies, noteica zēns, un viņa sejai pārslīdēja baiļu ēna. Tas ir diaka, kurš aizveda Tade­ušu. Tev jāslēpjas!

Viņš pamāja Tegatusam, lai tas seko. Eņģelis saķēra Agetu aiz rokas, un abi gāja līdzi zēna garam cauri grāmatveikalam. Viņi izlocījās starp ejām un grāmat­plauktiem, kas veidoja it kā alas un sniedzās gandrīz līdz griestiem, iekams nonāca pie liela kamīna blakus logam, no kura pavērās skats uz upi.

-   Tur ir slēptuve, zēna gars sacīja. Es dzirdēju, ka Tadeušs par to stāstīja. Meitene var paslēpties tur, bet mēs abi varam doties uz Gemaru, kur viņi mūs neredzēs. Piespied akmens sprūdu pie kolonnas pamat­nes, un vina būs drošībā aiz sienas.

-   Es nevaru doties uz tavu pasauli. Esmu pārāk pie­saistīts vietai, kurā nevēlos atrasties.

Veikala durvis atsprāga vaļā, un telpā atskanēja smaga elsošana, lielam radījumam skrāpējoties pa grīdu ar gariem, asiem nagiem. Grāmatnīcā ieplūda migla no ielas un sāka pārmākt sveču gaismu. Durvīs stā­vēja liels vīrs ar gariem, rupjiem matiem bieza audekla svārkos. Vienā rokā aiz pavadas viņš turēja tupošu melnu radījumu pa pusei suni, pa pusei pērtiķi. Tas elsodams ošņāja gaisu un asinssarkanām acīm blenza veikala krēslā.

Ja viņi atrodas šeit, tad diaka tos atradīs, vīrietis noteica, atskatīdamies uz karieti.

Tegatuss piespieda plakano, garo akmens sprūdu pie kamīna un iestūma Agetu spraugā starp akmens kolonnu un ogļu pannu, kas nočūkstēja, liesmai aprijot jaunu akmeņozola pagali. Pavarda aizmugure izliecās, un viņi pa atveri iegāja mazā telpā, kas bija pilna ar dūmiem. Zēns izgāja cauri sienai un nostājās starp viņiem. Cauri dūmiem iezīmējās tā veidols, un Ageta viņu pirmoreiz ieraudzīja.

Varēja dzirdēt, kā diaka ārpusē šļūkā pa koka grīdu, nākot arvien tuvāk.

17 Aurora sanguinea asinssarkanā rītablāzma. (Latiņu vai.

Biezie, melnie Holbornas ielu dubļi bija pielipuši Bonhemam pie zābakiem, un viņš tos noskrāpēja pret tīrāmo plāksnīti pie Blūmsberi laukuma 6. nama ārdurvīm. Bleiks aizsteidzās viņam garām un ieskrēja mājā, sakampis sava zobena zeltīto rokturi un aizel­sies lādēdams nakti. Viņš negaidīja, līdz Bonhems tam sekos, bet klaudzināja augšup pa kāpnēm, atstājot uz smalkā turku paklāja, kas klāja garā gaiteņa koka grīdu, melnas pēdas. Viņš kūsāja no dusmām, jo nebija atra­dis Agetu un grāmatu. Bleiku arvien vairāk pārņēma melns niknums un aizvainojums. Pasaule ir pilna ar muļķiem, kas maldina paši sevi, un kritiķiem, kuri nespēj saskatīt indīgās kārpas, kas uzaugušas pašiem uz sejas kā žurku mēsli, Bleiks pie sevis nodomāja. Viņa naids bija izaudzis tik liels, ka vērsās pret ikvienu, kurš jebkad bija nosaucis viņa jauno zinātni par maģiju.

Bleiks pagriezās un paskatījās uz Bonhemu, kurš akurāti izbakstīja savu jātnieka zābaku zoles. Bleiks pazina īzaku jau daudzus gadus, bet viņu draudzību bija apgrūtinājušas nesaprašanās, uz ko viņš bija pie­miedzis acis. Bleiks kā svētais bija nesis Bonhemu pāri dziļam ūdenim, ļaujot tam zagt viņa idejas. Tagad, palū­kojoties uz draugu, Bleiks pēkšņi ieraudzīja cilvēku, kuram nekad nav bijušas pašam savas domas, cilvēku, pret kuru viņš nejūt neko citu kā vien nicinājumu.

Bleiks noņēma no jostas zobenu un, kāpdams uz observatoriju, dūra katrā pakāpienā. Garā eja bija piegružota ar iepriekšējās nakts varmācīgo notikumu paliekām. No sienu apmetuma kā dzeloņcūkas adatas spraucās ārā koka šķēpeles, un vietā, kur bija parā­dījies sekariss, auga zaļas lapu piepes. Observatorijā Bleiks noskatījās uz tukšo plauktu, kurā viņš tik rūpīgi bija slepus glabājis Nemorensis. Visas cerības zudušas, viņš nodomāja, viņa sapratnes meklējumi tagad pali­kuši tikai paša iztēlē. Viņš vairs nevar paļauties uz Nemorensis, lai grāmata viņu vadītu un virzītu.