Vērmele

-   Kas apzīmogoja tavu draudzību ar viņu? Izdzerts ugunīgas dziras kauss vai mēness zīme, kas asinssarkana deg tev uz plaukstas?

-   Gan viens, gan otrs, meitene atteica.

-   Tad tu esi divkārt nolādēta. Sī tava Hezrīna vēlas ko vairāk par tavu draudzību.

-   Es zinu, Ageta viņu pārtrauca. Viņa man teica, ka es varu atstāt savu dzīvi un…

-   Un no tevis tiks izsūkta katra dzīvības drusciņa.

Pēc tam tevi izmetīs šajā vaļējā notekā, ko sauc par Temzu, un izskalos kādā svešā pludmalē, kur par tevi nevienam nebūs nekādas daļas. Tegatuss pēkšņi dziļi ievilka elpu, it kā būtu saņēmis asu belzienu. Man nepieciešams atpūsties. Gribu redzēt to tavu draugu.

Eņģelis runāja uzstājīgi, un Ageta viņa klātbūtnē sāka justies neērti. Viņa pat nožēloja, ka palīdzējusi tam aizbēgt un dalījusies noslēpumā par jauniegūto draudzību.

Tegatuss bija devis savu gaismu un samaitājis to, kas viņai bija licies skaists, labs un patiess, aptraipījis to ar blēdības un intrigas aizdomām. Viņa juta pret eņģeli rūgstam skaudru nepatiku. "Kaut es būtu atstā­jusi to sapūt bēniņos," meitene pie sevis nodomāja, cenzdamās pārmākt aizvainojumu ar citām domām, lai apslēptu savas patiesās izjūtas un viņš nevarētu tās nolasīt. Ageta domāja par māti, par šķīvju mazgāšanu un peldēšanos Temzā. Viņa ļāva domām šaudīties no viena sapņa pie nākamā, lai eņģelis nespētu ieraudzīt viņas augošo nepatiku pret to.

Tegatuss likās izklaidīgs, atsvešināts. Šķita, ka tā domas klīst pavisam kur citur. Iedams viņš turēja roku pie krūtīm, it kā viņam ribās durtos tumšas, sāpīgas atmiņas. Ageta sekoja Tegatusam pa gabalu.

Veikala durvis bija mazliet pavērtas, un tajās bija iebāzts salocīts papīra gabals. Ageta pieliecās, izvilka to no durvīm un instinktīvi iebāza kabatā. Tegatuss vēlreiz apstājās un paglūnēja caur miglu atpakaļ uz Bišopsgeitu. Mutuļojošajā dūmakā viņiem virs galvas klaigāja divi kovārņi. Tilts bija tukšs. Tālumā skanēja skumjā, apnicīgā zālīšu pārdevējas balss, kas aicināja lētticīgos nopirkt Herba sacra.

Eņģelis pastiepa roku, satvēra zvanu un izvilka tā metāla atsperi.

Ageta ļāva sejā izpausties dusmām, kas plosīja viņas sirdi.

Kāpēc tu… viņa nočukstēja.

Tegatuss rupji aizspieda viņai muti, lai neļautu runāt. Tad viņš lēnām atvēra durvis un ievilka meiteni veikalā. Iekšā viņš piespieda Agetu pie sienas un pār­lūkoja garās, tumšās grāmatu rindas. Ageta redzēja, kā viņš acīm pārmeklē katru veikala collu, raidot ska­tienu no rupjās koka grīdas līdz krāšņajiem griestiem.

Eņģelis ļoti lēnām noņēma roku meitenei no mutes, ar garo, balto pirkstu rādīdams saglabāt pilnīgu klu­sumu.

Katras augstās grāmatu rindas galā dega spoža svece, kas izgaismoja mutuļojošos putekļus, kurus pa grīdas dēļiem pūta Temzas vējš. Tas spraucās cauri dēļiem no upes, kas atradās tieši zem viņiem. Veikalā varēja dzirdēt, kā atplūst paisums. Viļņu skaņas atbal­sojās šaurajās ejās starp grāmatām.

Šīs skaņas atgādināja Agetai par Ziemassvētku vakaru, kad viņa bija vērojusi, kā Temzas laivinieki cenšas izvilkt no upes kādu zēnu. Bērns bija ielū­zis ledū un iekļuvis niknajā straumē, kas traucās zem sniegbaltās upes garozas. Beidzot tie izvilka puišeli no ūdens un novietoja viņa zilo ķermeni uz ledus. Kāds drukns laivinieks bija apsedzis zēnu, cenzdamies viņu sasildīt, bet bērns rīstījās un izklepoja ledainus vižņus, ar kuriem bija pilnas viņa plaušas. Bet visvairāk Agetu uztrauca pūļa vienaldzība. Ļaudis bija sapulcējušies pie tuvīnā gadatirgus uguns un vēroja lāci, kuru līdz nāvei bija sakoduši divi milzīgi dogi. Meitene cieši saknieb­tām lūpām bija skatījusies, kā pūlis smejas par mir­stošo lāci, bet tikmēr aiz viņiem kāds bērns cīnījās par savu dzīvību un par viņu rūpējās tikai resns laivinieks, kas bija atdevis tam savu mēteli.

Izklausījās, it kā upe plūstu viņiem visapkārt. Tā šalca skaļāk, nekā Ageta jebkad bija dzirdējusi. Tega­tuss lavījās gar grāmatplauktiem, un Ageta sekoja viņam cieši pa pēdām. Meitene juta, ka kaut kas ir mainījies. Grāmatveikals bija zaudējis savu burvību. Tagad gaisā bija sastinguši kaut kādi draudi.

-   Es dzirdu bērnu balsis, Tegatuss nočukstēja, palū­kodamies gar ejas stūri. Ageta nedzirdēja neko citu kā vien ūdens šalkšanu, tam plūstot cauri šaurajai arkai zem grāmatveikala grīdas. Tie runā par Tadeušu…

Vina te nav.

Ageta krita panikā Tadeušs bija apsolījis viņu gai­dīt. Meitene bija domājusi, ka Tadeušs būs viņas vienī­gais glābiņš, jaunas dzīves sākums. Neko nedomādama, Ageta metās uz priekšu, garām eņģelim pie augstā galda grāmatveikala vidū. Viņa bija paturējusi atmiņā katru eju vispirms pa kreisi, tad pa labi, cauri koka un papīru labirintam. Meitene skrēja, līdz sasniedza galdu, uzlēca uz podesta un pārlūkoja veikalu. Viņa pirmoreiz pārliecinājās, cik plašs tas ir. Ar velvētajiem griestiem un resnajām kolonnām, kuras it kā izauga no ozolkoka plauktiem un kuru virsotnēs vīdēja aunu ragi un ozolzīļu virtenes, tas izskatījās pēc baznīcas.