Vērmele

-   Domstarpības, kas izraisīja… nelaimes gadījumu. Sarapuks saberzēja rokas un, pieliecies tuvāk Kadmusam, runāja klusinātā balsī: Esmu ilgi domājis, Kad­mus. Mēs esam draugi jau labu laiku, bet tagad mūsu kopējais bizness ir sašķobījies. Eņģelis ir aizlidojis, un to būs grūti atrast. Man ir slepena informācija, kas ir mainījusi manas domas par dzīvi un Londonu. Drīz es došos prom, pārcelšos uz ziemeļiem. Tur ir garam labāks gaiss.

Sarapuks pārlūkoja telpu, it kā ieklausoties kādā balsī.

-   Ir pienācis laiks mums katram iet savu ceļu, mans dārgais draugs, bet es vienmēr domāšu par tevi.

-   Mums bija kopīgi plāni, Kadmuss nikni teica. Mums bija lieli plāni par slimnīcas celtniecību, par bagātības iegūšanu. Vai viss ir mainījies tā dēļ, ko tev pateica tavi draugi?

Sarapuks padomāja, viņa sejā jautās neizlēmība. Viņš glabāja noslēpumu, kas salauza tam sirdi un atstāja rētas prātā, jo bija apsolījis to nevienam neatklāt.

-   Ak, ja akmeņi spētu runāt! viņš izsaucās. Ja es varētu tev pateikt, kas tevi un citus šīs mēslu bed­res iemītniekus sagaida nākotnē, tad mana sirds kļūtu vieglāka.

Viņš nopietni paskatījās uz Kadmusu.

-   Londonas gaiss nenāk tev par labu. Tev nepiecie­šamas pārmaiņas. Dodies prom, cik ātri vien vari, to es tev saku kā draugs. Tuvojas laiks, kad šie paši akmeņi izkliegs ciešanas un nāvi.

-   Caur tavam vēnām runa opija tinktūra, Sarapuk.

Vai tu esi kļuvis traks?

-   Labi jau būtu, Sarapuks atteica, satvēris galvu rokās. Ja tas būtu kāds cits, es neliktos zinis, bet tev un tavai meitai, manai mazajai Zivij…

Piepeši virtuvē sagriezās spējš putekļu virpulis. Mēbeles izkustējās no vietas, un šūpuļkrēsls griezda­mies aizlidoja pāri telpai. No galda malas nobruka alvas trauki un pusizdegušās sveces, un uz akmens plāk­snēm pajuka etiķa trauki. Kad galds, neredzamu roku stumts, nodrebēja un sāka virzīties uz durvju pusi, Kadmuss bailēs atlēca malā. Galds pašāvās garām Kadmusam un ietriecās durvīs, aizšķērsojot izeju. Viņiem uz galvas krita pannas, kas bija karājušās uz āķiem pie griestiem, un samazgu spainis lidoja pāri virtuvei kā franču lielgabala lode.

-   Kas tas ir? Sarapuks nervozi jautāja.

-Vēl viena debesu trīce. Visa pasaule vaid kā uz dzemdību krēsla, Kadmuss atbildēja.

Tieši šajā mirklī pa gaisu lidoja zupas kauss un ietriecās viņam krūtīs. Turpat līdzās sāka rībēt nažu atvilktne. Tās priekšējā mala tika norauta un iemesta ugunī, piešķiežot grīdu ar sarkanām dzirkstelēm. No atvilktnes, kas bija izklāta ar filcu, Kadmusam garām sāka lidot asi, plakani asmeņi. Tie ietriecās sienā viņam tieši virs galvas. Kadmuss nometās uz grīdas un paslē­pās aiz veļas tovera.

-   Tas grib mani nogalināt, Sarapuk! Kadmuss ieklie­dzās. Tā nav debesu trīce, bet gan kāds elles radījums.

Sarapuks slēpās aiz galda, bet Kadmuss uzlēca uz tā un mēģināja atbrīvot izeju. Viņš iebāza pirkstus starp durvīm un rāmi un vilka, cik vien stipri spēja. Koka durvis lēnām sāka padoties, un viņš redzēja no priekš­nama tumšajā telpā ieplūstam gaismas strēli.

-   Kempjēn, mēs esam ieslodzīti! Kadmuss, iebāzis roku spraugā, kas bija kļuvusi platāka, sauca.

Te pēkšņi galds ar skaļu blīkšķi atlēca atpakaļ un neiedomājamā ātrumā brāzās uz priekšu. Kadmuss pilnā balsī iekliedzās. Viņš zaudēja pamatu zem kājām un palika karājoties vienā rokā, kas bija iesprūdusi starp durvīm un rāmi.

Iestājās baiss klusums. Pa durvju apakšu virpuļoja auksts vējš, saceļot no akmens grīdas putekļus. Daļi­ņai klājoties uz daļiņas, pamazām izveidojās cilvēka veidols. Vispirms mēteļa aprises, tad pēdas un beidzot neskaidra seja un galva. Sarapuks, ieraudzījis parā­dību, piespiedās pie sienas. Viņš izvilka no kabatas nelielu dunci un ar otru roku pagrāba izkaltētu driģeņu saišķi. Viņš vēl un vēl atkārtoja lāstus mirušajiem un piesauca svētos, lai sevi aizsargātu.

Galds vibrēdams atvirzījās nost no durvīm, un Kad­muss kņūpus nokrita uz grīdas. Viņš pacēla galvu un neticīgi blenza uz vīziju sev priekšā.

Sarapuks turēja nazi, izstieptu pret spoku, un vici­nāja driģeņu zaru uz priekšu un atpakaļ.

-   Pazūdi, radījum, atpakaļ tumsas pasaulē, atstāj šo vietu! viņš sauca, nervozi lēkādams no vienas kājas uz otru. Visu svēto vārdā, es pavēlu tev doties prom!

Rēgs, lēnām parādīdamies, izsūca no telpas visu gaismu. Gars nostājās viņiem priekšā, un tā seju klāja tumša dūmaka, kas karājās gaisā. Iegūdams veidolu, tas locījās un drebēja. Beidzot tā sejas vaibsti kļuva skaidri redzami.

Kadmuss pazina garu pēc zilās ādas un tetovēju­miem, kas klāja visu tā miesu. Sirdij dauzoties, viņš gaidīja, kad spoks sāks runāt. Tas bija Zilādainais Den­bijs; un doma par tā augšāmcelšanos stindzināja visus locekļus. Kad radījums vērās viņā ar nedzīvajām acīm, Kadmuss juta, kā asinis plūst pa dzīslām neparastā ātrumā. Šķita, ka Denbijs viņu vēl nesaskata, tikai pārlūko istabu, bet redz to citā laikā.

Sarapuks, paslēpies aiz galda, pārtrauca klusumu.

-   Tev neesmu vajadzīgs es, bet gan viņš, Sarapuks uzsauca rēgam, kurš tobrīd dedzīgi skatījās visapkārt.