Vērmele

Viņi atstāja māju un pagriezās uz Flītas upes pusi. Biezā migla aizvien vēl ķērās pie māju sienām, aizse­dzot naksnīgās debesis. Aizmugurē pie īres nama dār­dot apstājās kariete. Ageta un eņģelis paslēpās manu­faktūras preču tirgotavas durvīs un nolūkojās, kā no karietes izlec Bleiks un Bonhems un metas cauri mutu­ļojošajai miglai iekšā mājā.

Ageta, juzdamās vainīga, paskatījās apkārt. Pirmo­reiz dzīvē viņai bija kauns. Šķita, it kā meli būtu ierak­stīti viņai sejā un nekas nespētu tos apslēpt. Viss, ko viņa bija slēpusi tumsā, tagad tika atsegts gaismā, kas staroja no eņģeļa.

-   Kas tie ir? Tegatuss vaicāja, aizsedzis meiteni ar garo mēteli, kad viņi aši soļoja uz Londonas tilta pusi.

-   Šonakt mana kunga mājās Blūmsberi parādījās kāds radījums. Viņš izskatījās pēc cilvēka ar ozollapu seju un ādu kā slapja zeme. Tas oda pēc meža, un tā acis spīdēja kā uguns. Radījums gribēja mani apturēt un atņemt Nemorensis. Viņi to nošāva, un es aizbēgu ar grāmatu. Man vajadzēja tā darīt.

-    Tā nav tavējā un nepieder arī viņam. Nemorensis ir pravietojumu grāmata; tā nav domāta cilvēka acīm, jo noslēpumi, kurus tā sevī ietver, sniedzas tālu pāri ļaužu saprašanai.

-   Es zinu, ka tā vēsta par komētu, kas tuvojas Zemei. Dzirdēju, kā Bleiks runāja par to pēc debesu trīces. Komēta atrodas tur, augstu virs mums. Ageta rādīja cauri miglai.

-   Vai viņš nosauca komētu vārdā? Tegatuss bažīgi jautāja.

-Vērmele… Viņš teica, ka to sauc par Vērmeli. Runājot viņas lūpas drebēja.

-   Tad mums ir ļoti maz laika. Mūsu likteni apzīmogo katra stunda. Kad debesu pūķis pienāks tuvāk, visu zemi un gaisu pārņems trakums un tiks palaisti vaļā tādi spēki, kādi nav redzēti kopš laiku pirmsākumiem. Es lūdzos, lai tavs draugs Tadeušs būtu cilvēks, kurš var mums palīdzēt.

15 dzīvie un mirušie

Sarapuks iebāza Vareno roku svārku kabatā un, kad Kadmuss drudžaini modās no burvestības miega, nometās uz grīdas. Skaļais durvju aizciršanas blīkšķis gaitenī palīdzēja saimniekam ātri atgūties un izcēla no sapņiem viņa īrniekus. Manpurdi kungs pamodās asiņu peļķē. Burvestība visā mājā bija lauzta.

Bleiks trieca cimdoto dūri pa virtuves durvīm un, redzēdams, ka tās ir aizslēgtas, iespēra pa koku. Viņu vēroja neliels pūlītis nogurušu, notašķījušos skatītāju, kas bija iznākuši no ēdamistabas.

-   Aizturi viņus, īzak! Bleiks uzkliedza, spārdīdams durvis. Ja kāds no šiem zvērnīcas ērmiem kaut pakus­tēsies, nošauj tos kā suņus, kas viņi arī ir.

-   Palīdziet mums! Sarapuks sauca pašā vārgākajā balsī, kādu vien spēja no sevis izdabūt. Viņa kļuva traka, miegā uzbruka pati savam tēvam un aizbēga naktī!

Sarapuks kunkstēja un vaidēja, cerēdams, ka viņa izrāde tiks pamanīta un durvis atlauztas, pirms viņam nāksies atkārtot šo priekšnesumu vēlreiz.

Kāds liels, resns vīrs ar biezu, melnu matu mudžekli un milzīgām rokām ar gariem, netīriem nagiem izlauza sev ceļu no ēdamistabas uz priekšnamu. Viņš ātri novērtēja situāciju un, klausīdamies Sarapuka nāves dziesmā, atkāpās trīs soļus, nostūma malā Bonhemu un Bleiku un metās durvīs kā milzīgs vērsis.

Durvis ieliecās rāmī, bet vēl turējās eņģēs. Vīrie­tis skatījās uz durvīm izvalbītām acīm un savilktām uzacīm. Viņš izslējās pāri pūlim, kas gaidīja nākamo belzienu. Šis milzis bija bārenis kopš dzimšanas, un tagad viņš mitinājās Voksholas dārzos. Pirmajā dzīves nedēļā viņam bija piešķirts to puķu vārds, ar ko bija pilns pītais grozs, kurā viņu atrada. Tagad Kempjēns, cilvēks-lācis, bija pazīstams ar savu lielo augumu, kuplo matu ērkuli un brūnajiem zobiem, kurus viņš bija novī­lējis par asiem ilkņiem.

-   Vēlreiz! Bleiks uzsauca Kempjēnam.

-   Man ir… klusu nodīca Manpurdi, taustīdamies ap saviem apsējiem.

-   Hermeja vārdā, viņu pārtrauca Bonhems, izsit tās durvis!

-   …atslēga, Manpurdi pabeidza teikumu, kā zinā­dams, ka viņā neviens neklausās.

No Kempjēna milzīgā vēdera dziļumiem atskanēja rūkoņa. Skaņai atbalsojoties pret sienu apmetumu, viss viņa stāvs vibrēja. Tad viņš metās virsū durvīm un lēcienā ar smagu būkšķi triecās pret koku. Durvis izsprāga no eņģēm, iegāzās virtuvē un sašķīda pār uz koka galda.

Sarapuks gulēja uz grīdas, apvijies apkārt Kadmusam kā liela čūska savam laupījumam. Viņš vaidēja un kauca viltotās ciešanās.

-   Paskatieties, ko viņa izdarīja! Sarapuks kliedza.

-   Viņa kļuva traka, uzbruka savam tēvam un mēģināja nogalināt mani. Pēc tam viņa slepus aizbēga kopā ar to dīvaini no bēniņiem.

-   Ko? Kadmuss pa daļai pie sevis nomurmināja.

-   Ko viņa izdarīja?

-   Aizbēga! Uzbruka tev, ieslēdza mūs un aizbēga kopā ar radījumu no bēniņiem. Sarapuks māja ar galvu pūlim.

Manpurdi stāvēja telpas stūrī un, turēdams rokā atslēgu, uzmanīgi klausījās.

-   Ar ko viņa aizbēga? Bleiks, izlauzies cauri pūlim un pacēlis Sarapuku aiz svārku apkakles, jautāja. Pa­saki man, cilvēk, pirms es esmu tevi nožņaudzis!

-   Ageta aizbēga ar to radījumu no bēniņiem, Tegatusu, īrnieku no… Viņš paskatījās uz Kadmusu, cerot, ka tas palīdzēs viņam atrast īstos vārdus.

-   Tas cilvēks bija no… Itālijas, Kadmuss noteica.