Vērmele

-    Tegatuss izlikās, ka viņam ir spārni. Viņš piederēja pie manas zvērnīcas. Jauns eksemplārs.

-   Tātad, Sarapuk, tu gribi man teikt, ka šis Tegatuss aizbēga kopā ar Agetu naktī? Bleiks uzstājīgi nopra­sīja, cieši turēdams Sarapuku aiz apkakles.

-   Jā, Bleika kungs. Viņš ir zaglis, viņā nav pilnīgi nekā laba.

-Vai tad, kad tu viņu redzēji, meitenei bija rokās grāmata?

-   Grāmata?

-Jā, cilvēk, grāmata. Liela, ar biezām lapām un iegravētiem burtiem uz vāka. Bleiks atlaida tvērienu un ļāva Sarapukam nogāzties uz grīdas.

-   A, tā grāmata! Jā, bija gan. Viņa teica, ka to pār­dos. Sarapuks meloja, cerēdams, ka Ageta tiks apsū­dzēta noziegumā.

-   Kadmus Lemjēn, tava meita ir zagle, Bleiks pa­vēstīja pāri pūļa murdoņai. Viņa man nozaga kaut ko vērtīgu, un es vēlos to dabūt atpakaļ. Sī grāmata bija man uzticēta, un tā ir vērtīgāka par visu pasaulē. Ja es to neatgūšu, tad tu kopā ar savu meitu karāsies krustcelēs.

-Viņa ir apzagusi arī mani! Kadmuss iesaucās. Kamēr mēs gulējām, viņa mēģināja nogalināt mani un Sarapuku.

-   Man ļoti žēl, ka viņai tas neizdevās, Bleiks skarbi atcirta. Es pārmeklēšu visu Londonu, un, ja meiteni atradīšu, man ir nodoms pasargāt viņu no karātavām, iemetot Temzā.

Bleiks kūsāja dusmās. Nemorensis zaudēšana iekvē­lināja viņam sirdi, un dvēselē ielavījās atriebības domas.

-   Ageta mani vairs neklausa, Bleika kungs. Viņa jau ir jauna sieviete, turklāt atsitusies savā mātē. Jūs neva­rat mani vainot par to, ko viņa nodarījusi. Paskatieties uz mani esmu sava cietsirdīgā bērna upuris, nevainīgs līdzdalībnieks šajā skarbajā dzīves pavērsienā. Kad­muss paraustīja plecus un pastiepa uz priekšu tukšās rokas.

-   Tu pat necenties .aizstāvēt savu bērnu! Tu esi nevarīgs plānprātiņš, kas domā tikai par sevi! Bleiks asi atbildēja.

-   Varbūt esmu nevarīgs un plānprātiņš, Bleika kungs, bet viņa daudzkārt ir mani apzagusi un arī citus. Kadmuss parakājās dziļajās kabatās un izvilka pilnas saujas ar sudraba monētām. Paskatieties uz šim! Tās es atradu viņas istabā. Skumji, bet es domāju, ka viņa tās nozagusi jums. Redziet, Bleika kungs, viņa apzog pat savu maizes devēju.

Kadmuss iebēra monētas Bleikam saujā.

-   Spēlē spēlītes ar mani, Kadmus? Ceri, ka es izglābšu tevi no karātavām par trīsdesmit sudraba gabaliem?

-   Es tikai atdodu to, kas pieder jums, Bleika kungs. Esmu godīgs cilvēks, un mans paša bērns man smagi nodarījis pāri. Kadmuss nolieca galvu un skatījās grīdā. Ja jūs viņu notversiet, es labprāt liecināšu tiesā.

-   Tad tu varēsi viņai nest maizi uz Ņūgeitas cie­tumu, pirms viņa nonāks bendes rokās. Bleiks devās uz durvīm.

-   Kā liktenis būs lēmis, Bleika kungs, kā liktenis būs lēmis… Kadmuss lēnām atkārtoja.

Viņa prātu vajāja vīzija, kā Ageta ļengani šūpojas karātavās.

Bleiks un Bonhems izlauzās cauri pūlim ārā uz miglainās ielas. īrnieki stāvēja klusēdami un skatījās uz Kadmusu. Cilvēks-lācis savilka uzacis vēl bargāk un paņēma no Manpurdi durvju atslēgu. Sarapuks pie sevis pasmaidīja, un viņa sejā atstarojās sarkano dzirk­steļu mirdzums.

-   Laukā, laukā! klaigāja Kadmuss, izvadīdams visus, izņemot Sarapuku, no istabas.

Kempjēns tikko spēja izspraukties cauri durvīm priekšnamā, un aiz Manpurdi kunga, tam izejot no istabas, palika asiņu celiņš. Sarapuks pacēla salauztās durvis un atslēja tās priekšā ziņkārīgo pūlim.

-   Ko tu esi izdarījis, Sarapuk? Kadmuss jautāja ar dusmām sejā. Ja Bleiks noķers Agetu, viņu pakārs, un, ja nāks gaismā patiesība, tad mēs ar tevi šūposimies kopā ar viņu. Esmu pastrādājis pietiekami daudz ko nepareizu, kas var mani pazudināt. Man patīk mans kakls tādā garumā, kāds tas ir, un doma par to, ka Erasmuss Divāls tiks man klāt, novilks drēbes un pār­dos tās, lai tiktu pie džina, uzdzen man tirpas.

Kadmuss nervozi noklepojās un sašķobīja seju. Viņš iztēlojās, kā Divāls, Ņūgeitas bende, ar saviem netī­rajiem pirkstiem atpogā viņa krekla pogas un nogriež viņam matu šķipsnu, ko pārdot burvestību vece­nēm, kuras no tiem izgatavos talismanus, kas atvaira bakas.

-   Kad tu būsi miris, viņš vēl iedurs tev ar akmeņozola bultu, lai pārliecinātos, ka tu vairs nepiecelsies.

-   Tev tā vajadzēja izdarīt ar Zilādaino Denbiju, tad nebūtu jābaidās viņu atkal ieraudzīt, Sarapuks nomurmināja.

-   Man nav nekā kopēja ar viņa nāvi. Viņš pakārās pats.

-   Savādi, kā cilvēks var pakārties ar rungas sitiena brūci pakausī un sasietām rokām, Sarapuks lēnām noteica.

-   Baumas, viss baumas, Kadmuss iebilda.

-Vienkārši palūkojies uz to no citas puses: tu esi

izrādījis sabiedrībai laipnību, atbrīvojis pasauli no trau­cēkļa, izgriezis no dzīves miesas augoni. Sarapuks no satraukuma siekalojās. Viņš bija cilvēks bez dvēseles, zaglis un nelietis. Kuram gan pietrūks šāda radījuma? Viņa tēvs bija pats nelabais un māte ēzeliene.

-   Es negribu, lai tu runā sliktu par Denbiju. Viņš bija labs draugs, kaut arī mums bija domstarpības.