Vērmele

-   Tu dzīvosi kā lēdija, un tev nekad vairs nevajadzēs strādāt. Tev pašai būs kalpone, kas izpildīs tavas pavē­les mājas darbos. Doktors Sarapuks un viņa kundze dzīvos mājās un izklaidēsies… Sarapuka seja no šīs domas, kas bija pārņēmusi prātu, staroja. Mēs varētu dzīvot jaunajā Londonā. Man ir draugi, kuru augstais stāvoklis drīz vien kļūs vēl augstāks.

-   Tie karāsies Tiburnas karātavās ar virvi ap kaklu, tik augstu jūsu draugi tiešām nonāks. Varenas šarla­tāna idejas!

-   Ne vienmēr viss paliks, kā ir. Tuvojas zvaigzne, kas atnesīs mums jaunu nākotni. Londona tiks sagrauta, to pagājušajā naktī pavēstīja mani draugi. Viņi grib uzcelt jaunu zelta pilsētu, lielisku, spēcīgu un brīvu no žurkām un salašņām. Sarapuks saberzēja rokas. Es esmu daļa no viņu plāniem. Iedomājies vecais doktors Sarapuks sēž pie viena galda ar sev līdzīgajiem!

-   Jūsu draugiem ir slikta gaume. Es neļautu jums ēst no vienas bļodas pat ar manu suni, Ageta dzēlīgi atteica.

Sarapuks pabružāja zodu.

-   Kas attiecas uz to radījumu, kur tas ir?

Pirms atbildēja, Ageta padomāja.

-Viņš ir aizgājis. Laiku pa laikam viņš aiziet, bet vienmēr atgriežas, meitene bažīgi atbildēja, cenšoties, lai seja nenodod viņas patiesās izjūtas.

-   Nu, ja tā, tad man nav, no kā baidīties. Tavs tēvs ir apburts, suns ir prom, un tu esi manā varā… visa, bez izņēmuma. Sarapuks piecēlās no krēsla un piegāja pie meitenes.

Ageta ar visu spēku pēkšņi pacēla galdu un pagrieza to pretī Sarapukam. Miltu maiss pašķīda uz grīdas, un visapkārt pacēlās baltas vērpetes. Sarapuks metās viņai virsū pāri galdam, bet Ageta paslēpās aiz tēva un tad uzgrūda viņa krēslu Sarapukam. Kadmusa Lem­jēna ķermenis uzkrita Sarapukam un ar savu svaru piespieda viņu pie aukstās akmens grīdas. Ageta stei­dzās uz durvīm, bet Sarapuks saķēra viņu aiz potītes.

Viņš turēja meiteni tik cieši, ka viņa juta tā ledainos pirkstus ieurbjamies dziļi miesā.

Ageta pamanījās ar vienu roku satvert durvju kaula rokturi un ar visu spēku centās atbrīvoties no spēcīgā tvēriena. Sarapuks turēja viņu stingri un, griezdams zobus, mēģināja atbrīvot otru roku, kas bija iesprostota zem Agetas tēva šņākuļojošā ķermeņa.

-   Es tevi nelaidīšu vaļā! Sarapuks elsoja, pastipri­nādams tvērienu. Tagad padodies, meitēn! Padodies man!

Viņš vilka sevi un Kadmusu pa akmens grīdu tuvāk Agetai.

Kad Sarapuks atbrīvoja otru roku un saķēra ar to Agetas kāju, viņa bija spiesta atlaist durvju rokturi. Miesā ieurbās dubultīgs tvēriens. Meitene paķēra pude­līti, kas stāvēja uz pavarda malas, un svieda šķidrumu vajātājam sejā. Sarapuka acis apsvilināja stiprs etiķis, un viņš iekliedzās. Vīrietis atlaida Agetu un mēģināja noslaucīt no sejas šķidrumu, bet meitene skrēja uz durvīm.

-   Sadedz, Sarapuk! Sadedz par to elles ugunīs! viņa nokliedzās, tad aizcirta aiz sevis durvis un elsodama apstājās priekšnamā.

Ageta pasniedzās virs durvīm un paņēma no koka aplodas dzelzs atslēgu. Viņa aizslēdza durvis un no­meta atslēgu priekšnamā. Tā šķindēdama nokrita uz akmens grīdas un ieripoja žurku alā stūrī pie kamīna.

Nemorensis atradās gaitenī un iesūca no uguns pēdē­jās dzirksteles. Ageta pāris soļos šķērsoja priekšnamu un mēģināja pacelt grāmatu no grīdas. Bet Nemorensis karstums svilināja viņai ādu pārāk stipri, lai to varētu izturēt. Ageta dzirdēja, kā Sarapuks otrpus virtuves durvīm cīkstas ar guļošo tēva ķermeni. Viņa ielūkojās ēdamistabā. Katrā krēslā gulēja kāds viesis. Daži bija iegāzušies ēdienā, jo bija aizmiguši ciešā miegā vaka­riņodami, citi bija saritinājušies uz grīdas kā peļu pie­ēduši kaķi pie uguns. Manpurdi kungs sēdēja pie garā galda saites, kas klāja viņa jēlās zīmes, bija attinušās un sakritušas uz grīdas samudžinātas drēbes kaudzē. Ageta noraudzījās, kā no brūces viņam uz rokas sūcas bieza, sarkana asins lāse. Tā plūda viņam pa ādu un notecēja no pirksta.

Dusmās Ageta iespēra grāmatai un skrēja uz kāp­nēm. Atvērusi guļamistabas durvis, meitene izdzirda, kā māte skaļi krāc, viņa bija pārāk cieši aizmigusi, vai nu piedzērusies, vai apburta. Piepeši gaisa tempe­ratūra strauji kritās un Agetai pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Viņa pagriezās pret kāpnēm, kas veda uz bēniņiem, un ar acīm meklēja Zilādaino Denbiju. Pret sienu atspiedies, tur gulēja tikai kāds īrnieks, ietinies savā mētelī un izbāzis no tā apakšas netīros zābakus. Meitene paspēra dažus soļus līdz kāpnēm un lēnām kāpa augšā, līdz nonāca pie aizslēgtajām durvīm. Viņa izņēma atslēgu, ātri pagrieza to slēdzenē un iegāja istabā.

Tegatuss sēdēja, saslēgts ķēdēs, noskūtu galvu, asi­ņainā tērpā. Viņa rokas bija saistītas kopā un klēpī pilēja asinis. Nu Ageta savām acīm redzēja, ko viņas tēvs un Sarapuks izdarījuši.

Eņģelis pacēla acis un mēģināja viņai uzsmaidīt.

Dzirdēju, kā tu sauci palīgā, bet nespēju piecelties un aiziet. Nedomāju, ka tu gribēsi mani šādu redzēt.

-   Es satiku Sarapuku, un viņš man pateica, ko darīs ar taviem matiem un spārnu spalvām, Ageta klusu noteica.