Vērmele

Kad Bleiks saņēma sekarisu aiz kājām un sāka to vilkt iekšā observatorijas telpā, viņš acīm redzami sta­roja. Radījuma ķermenis bija auksts un mitrs kā slapja zeme, ko klāj rīta rasa. Bleikam pār roku kā šķidra krāsa košzaļa smaragda tonī plūda zīdains šķidrums.

-   Nāc, īzak, tas ir smags!

Bonhems, turēdams mazo ieroci šaušanas gatavībā un tēmēdams ar to sekarisam, stāvēja sastindzis kā akmens. Viņam bija uznākusi kaut kāda grūtsirdība, un šķita, ka tas nedzird, ko saka Bleiks. Bonhems nolū­kojās uz spoku, kas gulēja tam priekšā, un nopētīja katru iezīmi, it kā tas atgādinātu viņam kādu, ko viņš labi pazīst.

-   īzak, tas ir beigts. Tev nevajag to nošaut vēl­reiz, Bleiks uzsauca, un viņa balsī jautās dusmas. Es negribu te gaidīt visu nakti, īzak!

Bonhems izrāvās no sapņa. Viņš paskatījās uz Bleiku un ielika ieroci atpakaļ kabatā.

-   Kas tas ir par radījumu? Bonhems jautāja, saņē­mis to aiz smagajām rokām un kopīgi ar Bleiku vilk­dams observatorijas telpā. Viņš nopētīja briesmoņa seju. Izskatās, ka tas būtu uztaisīts kā statuja un tad atdzīvināts.

Bleiks steidzīgi atbildēja:

-Ja es nekļūdos, tad tas ir radījums, kādu redzēt sen esmu ilgojies. Biju dzirdējis, ka viens tāds radīts Prāgā, bet baumas par tā dzimšanu apklusināja grau­tiņš. Cenšoties to atrast, tika sagrauta puse pilsētas un nogalināts katrs, kurš bija iesaistīts tā radīšanā. Daži runā, ka tas vēl aizvien esot dzīvs, ieslēgts slepena tempļa augstajā velvē, prom no ziņkārīgo acīm.

Bleiks, ievilkdams radījumu istabas vidū, pie sevis nosmējās:

-   Nekad nedomāju, ka kādu dienu sekariss ieradī­sies pie manis uz vakariņām.

-   Es teiktu, ka tas ieradās tevi nogalināt, noteica Bonhems.

-   Jā, tā notiktu, ja tu nebūtu tik labi šāvis. So radī­jumu bija atsūtījis kāds, kurš vēlas, lai es būtu miris, vai arī grib dabūt kaut ko, kas pieder man. Bleiks paska­tījās uz savu roku, pētīdams pirkstgalus. Iepriekšējā naktī es zaudēju savus nagus. Tie tika ātri nogriezti, kamēr es bez samaņas gulēju kapā.

Viņš paskatījās uz radījuma roku.

-Ja es nekļūdos un pareizi atceros formulu, tad tiem vajadzētu atrasties uz šī radījuma rokas.

Bleiks nopētīja sekarisa roku un no katra pirksta gala noņēma pa cilvēka naga gabalam.

-   Es tev teicu, Bonhem! Lūk, pierādījumi! Viņš pamāja ar galvu, kā apstiprinādams pats savus vār­dus.

-   Kurš gan varēja tev to nodarīt? Tu esi zinātnes vīrs, Bonhems brīnījās.

-   Man ir aizdomas, īzak, un īpaši viena doma, kurai negribas ticēt. Tev pašam būs labāk, ja es to paturēšu noslēpumā. Tu esi mans vienīgais draugs un biedrs, un es nevēlos tev izpaust ko tādu, kas var novest tevi nāvē. Bleiks uzsmaidīja Bonhemam.

Tur stāvēja cilvēks, kuram viņš bija ļoti pieķēries, līdz beidzamajam uzticams draugs, un pat strīdos un domstarpībās starp viņiem palika saite, kuru nekas nespēja saraut.

Kad viņi uzcēla sekarisa ķermeni uz galda, Bleiks pavērās uz skapi, kurā turēja Nemorensis. Durvis vār­stījās, pa pusei atvērtas. Bleiks ar skaļu būkšķi nometa mironi uz galda un neticīgi noraudzījās vaļējās durvīs.

-   Tā ir pazudusi, viņš nomurmināja. Man ir nozagta Nemorensis.

Bleiks plaši atvēra skapja durvis. Tas bija tukšs. Grāmata bija pazudusi.

-   Kāds ir nozadzis man Nemorensisl viņš ieklie­dzās, skriedams uz gaiteni.

Bonhems satvēra viņu aiz pleciem un ievilka atpakaļ istabā.

-   Hermeja vārdā, nomierinies, Sabien!

-   Viņa to nozaga, es zinu, ka viņa! Bleiks kliedza. Tas radījums viņu pārsteidza, kad nāca meklēt mani. Tas nav viņu apēdis meitene aizbēga ar manu grā­matu. Pazīstot Lemjēnu un viņa velna bērnu, viņi to sagriezīs un pārdos kā tualetes papīru.

Bleiks kūsāja dusmās, viņa seja bija sarkana no nik­numa.

-   Iedod man savu pistoli, īzak, un es sagādāšu darbu bendem. Varbūt viņa vēl ir bērns, bet par šo nodarījumu viņa nomirs virves galā, un tā būs viņas pašas vaina.

-   Ageta Lemjēna ir nesaprātīgs bērns.

-   Meitene ir pietiekami liela, lai saprastu, ka apzagt savu kungu ir liels noziegums. Gadu gaitā viņa ir pie­tiekami daudz no manis ņēmusi un es esmu piemiedzis acis, kad viņa bāza roku manās un manu viesu kabatās, bet par Nemorensis viņa samaksās ar dzīvību.

Bleiks ticēja, ka šajā grāmatā ir atradis atbildi uz ikvienu jautājumu, par kuru tika domājis. Grāmata bija pareģojusi komētas parādīšanos un kļuvusi daudz biezāka. Tā bija savaņģojusi viņa iztēli un pārņēmusi dvēseli.

-   Tad mums viņa jāatrod un jādabū grāmata atpa­kaļ, pirms Ņūgeitas cietumnieki pārbaudījuši tās lap­pušu mīkstumu, Bonhems atteica, palaizdams vaļā Bleiku. Ja mēs iesim tūliņ, tad sasniegsim īres māju, pirms viņa paspēs sabojāt grāmatu. Tavs radījums savu sekciju var pagaidīt.

Viņš izņēma no kabatas lielu, sarkanu kabatlakatu un pārklāja ar to radījuma seju.

-   Neciešu skatīties acīs mirušajiem, viņiem ir iera­dums uz mani blenzt…

Bleiks un Bonhems izgāja gaitenī. Bonhems pagrie­zās un mirkli paskatījās uz sekarisu, būdams pārlieci­nāts, ka sekundes daļu redzējis briesmoni sakustamies. Viņš palūkojās vēlreiz, bet, sapratis, ka kļūdījies, aiz­slēdza durvis, un draugi devās uz kalpotāju kāpnēm.