Vērmele

-   Viņi apgrieza man nagus tik dziļi, ka tie asiņo. To darīdami, viņi smējās. Eņģelis apklusa un nelaimīgs paskatījās uz Agetu. Esmu kritis no savas godības, esmu kritušais eņģelis. Atrodos šeit tāpēc, ka to gri­bēju. Es iemīlējos sievietē, kuras dzīvību biju sūtīts sargāt. Es apmaldījos viņas acīs un aizmirsu, kas esmu. Es tikai nesapratu, ka viņa man ir uz mūžiem zaudēta, jo pieder radījumam, kurš vēlas mūs visus iznīcināt.

Tegatuss nodārdināja ar ķēdēm pa koka grīdu.

-   Es domāju, ka eņģeļi stāv ārpus viņa varas, bet pat mēs varam iekrist tā lamatās.

Ageta klusu ierunājās:

-   Tev jābūt stipram, Tegatus. Es atradu grāmatu. Es aiznesīšu to savam draugam uz Londonas tiltu. Man vajadzīga tava palīdzība.

-   Es nespēju palīdzēt pats sev, eņģelis atteica. Viņš apstājās un ieklausījās. Sarapuka kungs cenšas izkļūt no virtuves, es dzirdu, kā viņš dauza durvis.

Ageta neņēma šo piebildi vērā.

-   Es vēlos, lai tu nāc līdzi pie mana drauga Tadeuša. Viņš ir cilvēks, kas spēs palīdzēt mums abiem. Mei­tene paņēma atslēgas. Ar vienu no šīm noteikti var atslēgt tavas ķēdes.

Ageta sameklēja mazu bronzas atslēdziņu, uz kuras bija iegravēti sīki burtiņi valodā, ko viņa nesaprata. Izņēmusi no kabatas Ormuza kristālu, viņa aplūkoja rakstīto un izlasīja vārdus skaļi:

-   Eņģeļi, kuri atsakās no savas godības, tiks turēti tumsā, saistīti ar mūžīgām ķēdēm līdz pastarajai tiesai.

Ageta paskatījās uz Tegatusu.

-   Ko tas nozīmē?

-   Tas ir brīdinājums man pat tad, ja tu mani atbrī­vosi no šīm nāvējošajām ķēdēm, es neizglābšos. Būšu saistīts līdz pat pastarajai tiesai. Es visu nodevu, un šī ir mana alga.

-   Vai nav vēl kāds veids, kā izglābties? Ageta jautāja.

-    Tikai doties atpakaļ un meklēt piedošanu, bet es esmu aizgājis pārāk tālu, lai atgrieztos. Viņš palūko­jās uz Agetu un ieraudzīja tai rokās vizuļojošo Ormuza kristālu. Kur tu to dabūji? Es līdz šim esmu redzējis tikai vienu tādu.

-   No Tadeuša, meitene lepni atteica. Viņš teica, ka tā ir īpaša dāvana man.

-   Tadeušs ir gudrs vīrs, es labprāt ar viņu satiktos.

-   Viņš man lūdza dabūt grāmatu, un es to atradu, Ageta piebilda. "Atnes man Nemorensis, un tu pada­rīsi Tadeušu par laimīgu cilvēku," tā viņš sacīja, un tieši to es vēlos padarīt viņu laimīgu.

-   Tev Tadeušs patīk, jo viņš ir laipns pret tevi?

-   Grāmatnieks ir laipns, kluss un domīgs. Viņš teica, ka pagatavos vakariņas, banketu, kā viņš to nosauca, un mēs kopā vērosim saullēktu.

Ageta ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza. Važas viena pēc otras nokrita Tegatusam no rokām viņš bija brīvs.

Eņģelis piecēlās kājās un izstaipīja rokas.

-   Sarapuks laužas durvīs, viņš sacīja, it kā zinātu, kas notiek virtuvē. Ja tu gribi no šejienes aizbēgt, tad labāk dosimies prom tūliņ.

-   Ātri! iesaucās Ageta, saņēmusi viņu aiz rokas. Tev vajadzēs aizņemties drēbes no mana tēva ista­bas. Ja iziesi uz ielas šādā izskatā, visi domās, ka tu esi no trakomājas, un nogādās tevi tur atpakaļ, pirms tu paspēsi pāriet ielai.

Skrienot lejā pa kāpnēm Tegatusam pie rokas, meite­nei nebija bail no Zilādainā Denbija. Šķita, ka viņa būtu bez svara un viņu neskartu Zemes pievilkšanas spēks.

Viņi nonāca pie tēva istabas, un Ageta pagaidīja ārpusē. Viņa bija teikusi eņģelim, lai paņem labākos zābakus, kādus var atrast, garos svārkus un biezo zie­mas kreklu. Kadmuss šo apģērbu glabāja īpašiem gadī­jumiem kad sekoja zārkam vai atzīmēja kāda drauga nāvi. Viņam patika bēres ar smalkajiem zirgiem un garo ekipāžu, ar raudošo atraitni un sērojošo suni, kas pavada nelaiķi. Bēres bija tā vērtas, lai uzpostos.

Tegatuss ātri pārģērbās un iznāca pa durvīm, smal­kajos svārkos, kruzuļotajā kreklā, franču zābakos un vilnas auduma biksēs izskatīdamies no galvas līdz kā­jām pēc angļu džentlmeņa. Ageta pasmaidīja.

Kad viņi izgāja priekšnamā, Tegatuss ieraudzīja uz grīdas pie uguns Nemorensis. Tās lappuses kūpēja no karstuma. Neminstinādamies viņš viegli pacēla grā­matu un iebāza to cieši padusē.

-   Pār to vajag valdīt, eņģelis noteica. Nemoren­sis spēj sajust domas uņ izmanto tavas bailes. Ja tu to pieļauj, grāmata ņem virsroku pār tevi un izstrādā ar tavu iztēli visādus jokus.

-   Bet tā taču ir tikai grāmata!

-   Nemorensis ir maģijas sirds, tā nozagta no debe­sīm, un tur tai jāatgriežas. Tegatuss šķita stipri mainījies. Viņa smaragdzaļās acis spīdēja kaislē, kādu Ageta nebija iepriekš redzējusi, viņa soļi bija kļuvuši mērķtiecīgi un balss atguvusi spēku.

-   Es vēlos, lai tu aizved mani pie sava drauga, eņģelis sacīja, pieiedams pie virtuves durvīm. Paliec mierā, Sarapuka kungs! Ja tu nebeigsi dauzīt durvis, es ieiešu iekšā un noraušu tev no galvas ausis un izraušu no mutes mēli. Es gribu, lai tu apsēdies un gaidi, līdz māja atbrīvosies no burvestības, ko tu tai esi uzlicis. Vai tu mani saprati?

Sarapuks beidza dauzīt durvis.

-   Tas ir nokārtots. Tegatuss pievērsās Agetai. Ejam laukā uz ielas, un lai zvaigžņu starojums mūs svētī!