Vērmele

Tegatuss raudzījās zemē, cenzdamies izvairīties no sievietes skatiena. Viņš jutās vājš un Kadmusa zāba­kos tikko vilka kājas; viņš nebija radis staigāt tādus attālumus.

-   Jaunajai dāmai, ser? Tas pasargās no daudz kā. Sieviete nervozi pavicināja zariņu. Man ir tāds zariņš, ko viņa var nēsāt kā vībotņu vainagu.

Ageta pavilka viņu aiz rokas un paskatījās acīs.

-   Lūdzu, Tegatus, es vienmēr esmu vēlējusies nēsāt vībotņu vainagu, meitene sacīja, meklēdama kabatās peniju.

Tegatuss, cieši turēdams grāmatu, skatījās prom, baidīdamies, ka kaut kas viņa izteiksmē varētu to nodot.

-   Tikai vienu zariņu, Ageta sacīja sievietei, snieg­dama naudu.

-   Nav glīti no džentlmeņa puses likt jums maksāt pašai, sieviete, dodama Agetai vainagu no izkaltētām sīkām puķītēm, noteica.

-   Viņš pat neskatās man acīs, pārdevēja pačukstēja.

-    Tas nav īstais vīrietis, ar kuru pastaigāties naktī.

-   Un kādu zālīti tu iedotu man? iejaucās Tegatuss.

-    Salvijas, lai izgaisinātu dusmas? Vai kliņģerītes, lai tiktu vaļā no kārpām? Es neskatos uz tevi, jo man nav vienalga, kam es veltu savu skatienu.

Sieviete neatbildēja. Viņa paraustīja plecus un iesli­dināja peniju kabatā. Ageta pasmaidīja un saņēma Tegatusa roku, lai vestu viņu tālāk pa ielu.

-   Viņš nav šejienietis, viņam Londona ir sveša, meitene piebilda.

-   Viņam nav sveša elle, piemini manus vārdus, mei­tenīt. Šo vīru cieši tur aiz pleca nāves roka, un viņš bez ceremonijām aizvedīs tevi līdzi.

Pa ielu uz viņu pusi dārdināja liela, melna četrjūgu kariete. Kučieris uzcirta zirgiem ar garo pātagu. Kariete norībēja pa bruģakmeņiem. Tegatuss pavilka Agetu malā.

-Viņš tā brauc tīšām. Tegatuss paātrināja soli.

Lai turētos līdzās, Ageta paskrēja.

-   Es tev teicu, ka trakums nāk tuvāk, Tegatuss noteica, kad viņi beidzot izgāja cauri lielajai arkai un nonāca uz tilta. Sirdis piepilda māņticība un maģija, un neviens neapgrūtina sevi ar patiesības meklēšanu.

Tegatuss apstājās, pagriezās atpakaļ un kādu brīdi gaidīja, stāvēdams kafejnīcas durvīs, lai palūkotos, vai viņiem neseko.

-   Es jūtu, ka mūs novēro, viņš piebilda. Tā nav cilvēciska būtne. Es jūtu… kāds gaida kaut kur miglā pie arkas.

-   Neviens nezina, ka mēs esam šeit, kā tad mums var sekot? Ageta piespiedās tuvāk durvīm.

-   Sī grāmata pauž tumsu, tā kliedz naktī, tikai tavas cilvēka ausis to nedzird. Ikviens Londonas gars trau­cas uz to kā naktstauriņš uz sveci. Tie ieradīsies, lai patīksminātos par tavu likteni un nozagtu tev dzīvības spēku.

Ageta cieši turēja rokā vībotņu zariņu.

-   Tas tevi nepasargās, tās ir tikai izkaltētas puķī­tes. Viņš it kā nolasīja pašas dziļākās meitenes sirds domas. Šīs lapas var aizdzīt skumjas un atvieglot sā­pes, bet tās nespēj apturēt velnu, kas vajā tavu dvēseli.

-   Ko tā sieviete domāja, teikdama, ka tevi tur nāve? Kā tev šķiet, vai viņa kaut ko redzēja? Ageta klusu vaicāja.

-   Caur viņu runāja grāmata. Tā stāstīja viņai, ko teikt. Tā ir nepatiesa un uzrakstīta ar ļaunumu. Nemo­rensis piemīt spēks mainīt mūsu domāšanas veidu, val­dīt pār cilvēku prātiem un aizvilināt mūsu sapratni no patiesības ceļa. Tā melo pati ar savu tinti, eņģelis čukstēja. Tās skaistuma dēļ daudzi cilvēki ir krituši. Viņi ir ticējuši visam, ko tā saka, bet kopā ar katru pravietojumu nāk arī meli. Grāmata sagroza patiesību, šo un to vietām pieliek klāt. Tā pavēsta cilvēkam, ka to sagaida nepatikšanas naktī, un tad kā zaglis pārsteidz viņu rītausmā. Domāju, pirms šī nakts būs galā, tu vēl daudz ko dzirdēsi…

-   Tā pavēstīja Bleikam, ka no debesu trīces līdz komētas atnākšanai būs divdesmit viena diena, Ageta teica, palūkodamās pāri tiltam uz Biblvika grāmatveikalu. Es dzirdēju, kā Bleiks par to stāstīja Bonhemam, pirms viņi mani atrada paslēpušos skapī.

-   Baidos, ka Vērmele ir tuvāk. Šķiet, ka doktors Bleiks nesaprot, ar kādiem spēkiem spēlējas. Tega­tuss atskatījās un pārlūkoja tiltu. Es zinu, ka tas ir šeit, es to sajūtu, bet nevaru ieraudzīt.

Viņš paskatījās uz sveču izgaismoto grāmatveikalu.

-   Pasaki man, Ageta, kad tavs draugs tevi gaida!

-   Es teicu, ka atgriezīšos šonakt.

-   Viena?

-   Jā. Es nedomāju, ka tu nāksi man līdzi. Viņa mir­kli klusēja. Tu un Tadeušs esat pirmie cilvēki, kurus es varu saukt par saviem draugiem. Jūs abi esat bijuši tik laipni. Liktenis kaut kā man ir ļāvis jūs atrast. Tevi es atradu bēniņos, un, ja Hezrīna man nebūtu ietei­kusi doties uz grāmatveikalu, es nekad nebūtu satikusi Tadeušu.

Viņa ciešāk ietinās plecu lakatā.

-    Tātad Hezrīna ir tavs draugs? Tegatuss izskatī­jās pārsteigts, ka pieminēts viņas vārds.

-   Labākais draugs, kāds var būt. Viņa ir tik smalka un lieliska, un viņai ir sava kariete. Ageta pasmaidīja. Vai zini, viņa sameklēja mani. Tas bija liktenis. Hez­rīna teica, ka es kļūšu līdzīga viņai.

-   Viņa teica, ka jūs būsiet māsas un tu nekad neko citu vairs nevēlēsies?

Ageta neatbildēja, bet skatījās zemē. Meitenei šķita, ka viņas domas ir kā atvērta grāmata un ikviens, tikai paskatoties uz viņu, spēj to izlasīt un zina viņas slēp­tākos noslēpumus.