Vērmele

-    Es d-d-domāju, ka nākamajiem vajadzētu būt jums diviem. Komoss runādams stomījās, lai nesmietos. Jūs gaida Morbuss kapucē un ar pātagu, ja jūs iedo­mātos bēgt. Tas nav vīrs, kurš redzams dienasgaismā, jo viņam ir seja, kas radīta tumsai.

Komoss pamāja Agetai iet nākamajai un pieturēja viņu aiz rokas, kamēr meitene izkāpa no karietes un iegrima trepju tumsā.

Nākamais būsi tu, viņš teica Tegatusam, un nemēģini lidot! Morbuss nocels tevi no debesīm kā mušu no sejas.

Tegatuss nometās uz grīdas un, izmantojot karie­tes sēdekli, centās aizsniegt trepju augšējo pakāpienu. Pirms ķerties pie trepēm un kāpt dziļāk ejā, viņš nopē­tīja ielu. Šķita, ka viņi atrodas pie kāda liela piemi­nekļa pamatnes. Tas atradās mazā uzkalniņā, un tam apkārt bija koka sastatnes. Tālumā bija redzama upe un spoži gaismas stari, kas dzirksteļoja pa tās virsmu. Līdzās karietei viņš ieraudzīja Morbusa garos ādas zābakus. Tie bija melni un notriepti dubļiem. Garā, vaskotā mēteļa mala trinās pa mēsliem, un viņam gar kājām pinās garās zirgu pātagas iešķeltā aste.

Tegatuss gaismā samirkšķināja acis un tad kāpa lejā, nozūdot tumšajā bedrē. Komoss sekoja, gandrīz mīdams eņģelim uz rokām, lai mudinātu viņu kāpt ātrāk. Gaisma augstu virs galvas pazuda, jo atvilktais akmens ar smagu būkšķi tika iestumts atpakaļ vietā.

No apakšas nāca tekoša ūdens skaņas. Tegatuss nodrebēja un ar katru soli bažīgāk domāja par savu nākotni. Viņš dusmojās, ka bija ļāvis sevi saņemt gūstā, tik viegli padevies. Kāpjot dziļāk, arvien uzmācīgāka kļuva apjauta, cik ļoti mainījusies viņa dzīve. Reiz viņš Debesu kaujā bija nesis Visaugstākā karogu, un toreiz pūķis tika sakauts; tagad viņš velkas pa vecu kanali­zācijas cauruli kā kaut kāda blusu sakosta žurka. Sejā ieplūda kauna sārtums, un viņš priecājās, ka bedrē to nosedz tumsas plīvurs.

Tālu lejā bija dzirdama diakas ņurdēšana, tas jautri šļakstinājās pa seklo ūdeni. Drīz eņģelis stāvēja tauku lampiņas gaismā blakus Agetai, dažas collas no skaidra avota ūdens. Kreisajā pusē tunelis strauji virzījās lejup uz upes pusi, un akmens pakāpieni veda augšup uz koka durvīm ar lielu misiņa slēdzeni.

Komoss izņēma no kabatas atslēgu, pagrieza to slē­dzenē un lēnām atvēra durvis.

-   Varat iet iekšā, viņš teica un, sarkanajām acīm izspiežoties, atkal piepildīja pīpi. Tur jau atrodas kāds viesis, kuru tu, mana dārgā, domāju, labi pazīsti.

Komoss smiedamies spraucās garām abiem gūstek­ņiem uz durvīm, un Ramskins šļakstinājās pa ūdeni.

Ageta cilāja samirkušās pēdas aukstajā straumē. Ātri plūstošais ūdens bija aizskalojis ielas dubļus, un tā vēsums bija viņu mierinājis. Meitene iegāja telpā, aplū­koja baltās marmora sienas un lielās, pelēkās akmens plāksnes, kas kopā veidoja savādu zigzagu. Telpā nebija mēbeļu, tikai plaukts, kas pie tālākās sienas veidoja garu solu, un liels septiņžuburu svečturis, no kura uz akmens grīdas pilēja vasks. Sola galā sēdēja kāds vīrs, tā ķermenis bija sasvēries uz vienu pusi, galvā bija uzmaukts kaņepju maiss, rokas sasietas ar resnu auklu.

Komoss iesūca no savas māla pīpes.

-   Iekārtojieties ērtāk! Morbuss atnesīs jums ēdienu, un tad, vēlāk, sāksies visa jautrība.

Viņš pamāja Ramskinam, kurš aizvēra durvis ar diviem misiņa aizbīdņiem un tad izzuda caur koka dur­vīm tunelī. Kad diaka pazuda, Ageta noelsās.

-   Viņu nesaista fizikas likumi. Tas spēj iet un nākt, kā vēlas. Mans mazais mīlulis ir eksemplārs, kuru ne­vada šīs pasaules likumi, bet tikai viņa uzticamā saim­nieka balss.

-   Un ko tavs klēpja sunītis dara tagad? meitene pajautāja, apsēzdamās uz garā marmora plaukta.

-   Viņš sargā tuneli, lai tajā neviens neielauztos un tie, kas ir gana dumji, neiedomātos bēgt.

-   Kur mēs esam? viņa neatlaidīgi tincināja.

-   Tam tavā atlikušajā mūžiņā nav nekādas nozīmes. Tu atrodies piecdesmit pēdu zem Zivju upes, pie Monu­menta pamatiem. Mēs to uzcēlām par piemiņu Lielajam ugunsgrēkam, kuru izraisījām. Šī uguns apturēja uzbā­zīgos no viņu nodomu īstenošanas. Tagad mēs tuvoja­mies laikam, kad šī likuma piepildījums būs pabeigts, un jūs abi mums palīdzēsiet veikt šo uzdevumu. Nevai­nīga meitene… eņģeļa spārns… krupja acs… un visas citas parastās lietas… Aklie klaidoņi domā, ka mēs to visu ieliekam savos pantos… Komoss, iziedams no telpas, pie sevis noķiķināja. Es ļaušu jums apsveici­nāties ar jūsu veco draugu. Nedomājiet par bēgšanu, Ramskins nav barots.

Viņš aizcirta aiz sevis durvis, un gūstekņi palika vieni.

No tuneļa atskanēja skaļš, garš rūciens, kas atbal­sojās tālumā. Ramskins iebāza galvu durvīs, it kā to tur nebūtu; plivinoties tumšajās ēnās, tas parādījās kā bezķermeņa galvaskauss, tad izzuda visu acu priekšā.

-   Tas radījums grib tevi iebaidīt, Tegatuss noteica, soļodams pa istabu slapjajos zābakos.

-   Ageta, vai tā esi tu? no maisā iebāztās cilvēka galvas atskanēja nedroša balss.

Tas bija Tadeušs viņš bija dzīvs.