Vērmele

Bleiks šķērsoja kāpņu laukumiņu, kas veda uz mazu darbistabu mājas aizmugurē. Sienas bija tum­šas un netīras, notraipītas ar blāvi dzelteniem taba­kas dūmiem. Gaisā virmoja spēcīga amerikāņu tabakas lapu smarža, kas jaucās klāt sasmakuša vīna dvakai. Apkārt valdīja pilnīgs klusums.

-   Jīts, kur jūs esat? Bleika balss atbalsojās telpā, kurā nebija nevienas dzīvas būtnes.

Viņš iegāja dziļāk telpā un pa kreisi ieraudzīja lielu ozolkoka galdu. Pie tā atradās ādas krēsls ar augstu atzveltni. Nogāzies uz galda kā gulošs lācis, Jītss bija atbalstījis galvu uz papīru kaudzes, ar kuriem bija pie­krauts galds.

-   Dieva dēļ, Jīts, mostieties! Bleiks pabikstīja viņu ar zobenu.

Atbildes nebija. Jītss gulēja. Viņa galva ļengani nokarājās uz vienu pusi, no mutes sūcās gara, asinīm iekrāsota siekala.

-   Celies! Bleiks viņam iebikstīja stiprāk. Tagad nav īstais laiks gulēšanai.

Satraukumā viņš spēcīgi pagrūda Jītsu mugurā, lai pamodinātu no snaudas.

Lielais ķermenis noslīdēja uz grīdas un novēlās zemē kā ērglis izplestiem spārniem. Viņš bija miris to apliecināja zilās lūpas. Jītsa seju bija sašķobījusi baiļu izteiksme, un viņš ar nedzīvajām acīm stīvi blenza Bleikā. Krūšu vidū bija redzams kārtīgas dūres for­mas caurums, it kā kāds būtu Jītsam dzīvam izrāvis no krūtīm sirdi. Brūce bija izdedzināta cauri biezajai vestei un siltajam apakškreklam un cauri ādai ietiecās dziļi krūtīs.

Bleiks sāka klepot un rīstīties. Mironis, kuru viņš tik labi bija pazinis dzīvu, tagad, nāvē, viņu šausmināja. No blakustelpas atskanēja smagu soļu šļūkāšana pa koka dēļiem, tad ātra durvju aizciršana. Bleiks pagriezās, izvilka no maksts zobenu un turēja mirdzošo asmeni sev priekšā. Viņš iedomājās par Ābramu un vēlējās, kaut eņģelis būtu kopā ar viņu. Domās viņš redzēja otru istabu. Bleiks zināja, ka tajā atradīsies mazs skapītis ar biezām durvīm un tur viņš sastapsies ar savu likteni.

Bleiks ātri un klusu iegāja pa šaurajām durvīm. Šis bija Jītsa kabinets. Telpa bija piemētāta ar papīriem un atvērtām grāmatām. Zem lielā loga, kas pavērās uz sānielu, stāvēja milzīgs dīvāns, un stūrī uz galda, kas bija klāts vienai personai, uz šķīvja vēl aizvien gaidīja pusapēsta gaļa; ēdienu apgaismoja maza svecīte.

Redzamo aizmigloja savādas domas par Nemoren­sis un spēcīga vēlme to atkal redzēt, sameklēt, kur tā paslēpta. Šķita, it kā grāmata viņu sauktu dziesmā, kas skanēja ārpus laika. Bleiks lielās dusmās iedomājās par Agetu, pielēca pie dīvāna, ar zobenu cirzdams pa tā biezo audumu un plosīdams to kā ceptu cūkas miesu, izšķaidot pa istabu baltas spalvas. Tās mutuļoja gaisā kā pavasara sniegs, biezs un balts, un pārklāja grīdu ar dūnu segu. Bleiks atkal un atkal cirta pa dīvānu, vērodams, kā spalvas paceļas arvien augstāk gaisā un pārklāj viņu ar noplūktas zoss ietērpu.

Bleiks smiedamies atkrita uz dīvāna, bet tad vina sapņainība vienā mirklī pagaisa, jo no tumšās ozol­koka sienas tikai dažu pēdu attālumā atskanēja viegla klaudzināšana. Tā drīz vien kļuva ātrāka, nezināmi pirksti dauzīja pa sienu ritmā. No šiem sitieniem istaba sāka vibrēt, katrs panelis trīcēja un drebēja, un nu jau troksnis izklausījās tā, it kā nāktu no visiem istabas stūriem.

Bleiks pielēca kājās, turēdams zobenu izstieptu sev priekšā un vicinādams to uz priekšu un atpakaļ, it kā cirstu kādam neredzamam ienaidniekam.

-   Vari nākt laukā, radījum! Es no tevis nebaidos! viņš uzsauca caur izkaltušajām lūpām, balsij pie bei­dzamajiem vārdiem aizlūstot.

-   Noskaidrosim attiecības tūliņ un tepat, Bleiks kliedza, cerēdams, ka viņa teikto sadzirdēs Ābrams un aizmirsīs īgnos vārdus, ar kuriem viņš bija lūdzis, lai ļauj tam paveikt kaut vienu uzdevumu bez sargeņ­ģeļa.

Klaudzināšana turpinājās un ar katru sitienu kļuva skaļāka. Troksnis ceļoja pa visu istabu kā rēgu bundzi­nieku pulka atskaņojums.

-   Liec mani mierā! Bleiks iesaucās, kad troksnis kļuva arvien skaļāks. Nāc laukā un cīnies aci pret aci…

Pēkšņi bungošana apklusa un iestājās baiss klusums. Gaisā pacēlās zosu spalvu mutulis. Bleiks zināja, ka viņa pretinieks ir tuvu; izjūtas vienā mirklī mainījās no drosmes līdz izmisīgām bailēm, un viņš centās iztēlo­ties, kas sekos. Bleikam gribējās bēgt, bet kaut kas viņu saistīja uz vietas zinātnieks saprata, ka radījums, ar kuru viņam tūliņ nāksies sastapties, nav cilvēciska būtne, bet gan kāds spoks vai tumsas radījums, kurš teju teju nostāsies viņa acu priekšā.

Bleiks neredzēja, kā lēnām atvērās garā, plānā plāk­sne, kas sedza eju uz upi. Toties viņš saklausīja ciešo eņģu zemi stiepto čīkstoņu. Pagriezies Bleiks pamanīja sekarisu, kas stāvēja atspiedies pret sienu un grauza asinssarkanu sirdi, ko turēja rokā kā ābolu.

-   Bleik, klusā balsī, kas skanēja kā kaķa murrāšana, ierunājās sekariss, beidzot mēs esam vieni.

Ar pilnu muti košļādams Jītsa kunga sirdi, sekariss viņam uzsmaidīja.

-   Kāpēc tu viņu nogalināji? Bleiks jautāja, atkāp­damies no radījuma, kas stāvēja priekšā durvīm.

-   Man lika to darīt… Un man šī doma šķita pievil­cīga. Sekariss piegāja Bleikam tuvāk.