Vērmele

-   Tev vēl ir atlikušas divpadsmit stundas bērnības. Izmanto tās labi, bērns! Viņš paskatījās uz eņģeli. Kas attiecas uz tevi izdomā sev vārdu, jo šonakt tu kļūsi par Ramskina brāli.

Morbuss aizcirta biezās ozolkoka durvis un aizbul­tēja tās ar diviem aizbīdņiem. Ageta pavērās Tadeušā.

Šķita, ka viņa acis zina vairāk, nekā lūpas jebkad izrunās.

-   Ko viņi grib ar mani darīt? meitene vaicāja, mek­lēdama mezglu saitēm, kas turēja Tadeuša rokas cieši sasietas.

-   Es neuztrauktos. Nedomāju, ka viņi nodarīs tev ko ļaunu. Kas attiecas uz eņģeli, viņam gan ir pienākušas beigas. Viņu pārvērtīs par diaku tāds ir vienīgais lik­tenis radījumam, kurš apmainījis debesu godību pret zemes alkatību.

Tegatuss lēnām noslīdēja lejā gar balto marmora sienu un apsēdās uz aukstajām akmens plāksnēm. Šķita, it kā dzīvība pēkšņi būtu viņu atstājusi. Sejā iezīmējās izmisums.

-    Es zināju, ka kādu dienu tas notiks, bet nedomāju, ka tik drīz, viņš noteica, rokām aptvēris seju. Debe­sis man likās tik garlaicīgas… Es paskatījos uz pasauli ar visu tās krāšņumu un vēlējos būt tās daļa. Tad es satiku viņu viņa stāvēja Eifratas krastā un noraudzī­jās lielajā upē, vērodama savu atspulgu. Kopš tā brīža es biju gatavs pamest visu, kas man bija.

Tegatuss pacēla skatienu uz abiem draugiem.

Visvairāk mani biedēja tas, ka viņa varētu mani ieraudzīt. Es atcerējos viņas pirmos vārdus: "Skatīša­nās savā atspulgā nekad nebūs tāda pati kā ieskatīšanās acīs seruvimam."

Viņa stāstu pārtrauca piepešs garš, zems rūciens. Kambara durvis sāka rībēt un vibrēt. Likās, ka tās tricina katrs tā radījuma elpas vilciens, kurš centās izlauzties cauri šaurajai spraugai starp akmens grīdu un biezajiem ozolkoka baļķiem. Tegatuss pielēca kājās un pieskrēja pie durvīm, lai palūkotos pa mazo, ar dzelzi apkalto lodziņu.

Briesmonis uzbruka kā kobra, bez brīdinājuma, un satvēra upuri ar diviem gariem ilkņveida nagiem, kas caurdūra eņģeļa vaigu līdz kaulam. Tas pasvieda Tega­tusu gaisā kā lelli, tad nometa uz grīdas. Eņģelis rāpās atpakaļ, bet radījums jau spraucās cauri dzelzs stie­ņiem. Nolaizījis no garajiem, kaulainajiem pirkstiem eņģeļa asinis, Ramskins blenza iekšā kambarī un ņur­dēdams un rūkdams ošņāja gaisu.

21 Salve, Regina, mater misericordiae! Esi sveicināta, valdniece, žēlsirdīgā māte! ( Latiņu vai.)

Grabstrīta oda pēc puvušām jūraszālēm, no dubļai­najiem, žūstošajiem Temzas krastiem vējš nesa asu dvaku. Soļojot prom no Blūmsberi laukuma, Bleiks bija pagājis garām ļaužu pulciņiem, kas vērās debesīs un nolūkojās uz dūres formas komētu augstu virs gal­vām. Kaut kādā dīvainā veidā viņš juta lepnumu, ka bija ieraudzījis to nākam. Plukatas skatīsies uz augšu ar bailēm, bet bagātie raizēsies tikai par sevi un saviem vēderiem. Bleiks savā vientulībā pacēla mēteļa apkakli, lai pasargātos no vēja un sargeņģeļa vārdiem, un klau­dzināja ar zobena galu pa zemi tā, ka, metālam sitoties pret bruģakmeņiem, šķīda dzirksteles.

Trijos ātros soļos viņš atstāja ielu ar augstu sakrau­tajām avīžu kaudzēm un iegāja Chronicle redakcijā. Durvis bija vaļā, un iestādes priekštelpa neparasti tukša. Bija pazudusi pie rakstāmgalda sēdošā vecā sie­viete ar vienu priekšzobu, kurš kā dzeltena akmens smaile rēgojās ārā no viņas krunkainajām, bālajām lūpām. Neviens baskājains avīžzēns neiebrāzās telpā, lādēdams garāmejošos džentlmeņus. Māja bija pilnīgi tukša un klusa.

Bleiks pacēla tārīta Chronicle numuru. Tur, pirmajā lappusē, zem gariem ziņojumiem par iepriekšējās die­nas pakāršanām un jūrā pazudušajiem kuģiem, pavī­dēja ziņa par komētu. Viss viņa mūža darbs bija izteikts vienā rindā gandrīz nesalasāmiem burtiem: "Zinātnieks atklāj jaunu zvaigzni, kas redzama no Zemes un neap­draud pilsētu…"

Lasīdams tālāk, Bleiks it kā dzirdēja lēdijas Flembergas balsi. Tā padarīja viņa atklājumu par kārtējo šarla­tāna objektu vai zvērnīcas eksponātu. Avīze pauda: tas, ko lasītāji ieraudzīs debesīs, neradīs nekādas sekas; tā ir tikai vēl viena zvaigzne, kas paies garām vientuļajai planētai, notikums, par kuru nav jābrīnās vairāk kā par pakārtu cilvēku.

"Nebaidieties! Priecājieties par to, ko redzēsiet, kad komēta ies garām!" Bleiks izlasīja beidzamo rindu, it kā tā būtu nokritusi no paša Flemberga lūpām.

Nikni viņš saņurcīja avīzi rokās un izmeta uz ielas, tad paskatījās apkārt, lai sameklētu Jītsu un paskaid­rotu sava nāciena iemeslu. Augšstāvā uz raupjās koka grīdas bija dzirdami soļi. Tad durvis aizcirtās un viss apklusa. Bleiks satvēra zobena sudraba rokturi. Lauvas galva ērti iekļāvās viņam rokā un remdēja apdeguma sāpes plaukstā. Bleiku mierināja apziņa, ka spieķveida makstī atrodas ass asmens. Doktors negribēja, lai viņu kāds negaidot pārsteigtu, tāpēc kāpa pa šaurajām kāp­nēm uz augšstāvu.