Vērmele

No Cīpsaidas puses nāca kliedzieni. Tie planēja pāri pilsētas torņiem kā krītošas lapas, un zvani vējā ska­nēja roku neieskandināti.

-   Tai jābūt meitenei pašā plaukumā, tīrai un nevai­nīgai. Hezrīna vienmēr atrod meitenes, kurām piemīt zināms spēks. Viņa tās izvēlas brīdī, kad meitene pie­dzimst, un vēro to dzīvi. Viņas piekritēji novēro bērnu gadiem, un tad, pareizajā laikā, bērns tiek nozagts un Hezrīna ir pārtapusi.

-   Rīt ir mirušo piemiņas diena, tā ir manas kalponītes Agetas Lemjēnas dzimšanas diena. Tad es viņai vienmēr piešķiru brīvdienu. Bet viņa nozaga. Nemoren­sis un aiznesa to.

-   Tad viņa var būt īstā, un tāds bija patiesais iemesls, kāpēc tev tika piešķirta grāmata. Vai tevi nekad nemāca jautājums, kāpēc tā uzradās pie tevis? eņģelis jautāja, paturēdams noslēpumā savu tikšanos ar Agetu.

-   Es nospriedu, ka tā ir dāvana no dieviem, kura man piešķirta drošai glabāšanai.

-   Tā tev tika dota, lai bērns nonāktu tās ietekmē, lai viņas prāts atvērtos gara lietām un viņai tiktu nozagta tās jaunība. Tu esi bandinieks viņas spēlē, lēdijas Flembergas pārejoša iegriba.

-   Viņa grib redzēt pilsētu sagrautu un visus cilvē­kus līdz ar to, Bleiks teica, dzirdēdams, kā pieņemas spēkā suņu gaudošana.

-   Tie baidās no debesīm, nojauš, kas tuvojas, un savā niknumā dara to, ko bailēs darītu jebkurš dzīvnieks, eņģelis sacīja, savilcis uz augšu mēteļa apkakli. Tas uzbrūk saož savu upuri un tad uzbrūk.

Ielās atbalsojās gaudošana. Bleiks atbildēja ātri:

-   Viņas tēvs teica, ka meitene aizbēgusi kopā ar kādu vīrieti no vina zvērnīcas. Tas esot ārzemnieks no Itālijas, cilvēks ar spārniem. Bleiks iesmējās. Viņš gribēja, lai es noticu, ka meita slepus aizbēgusi kopā ar cilvēku, kuram ir spārni.

-   Vai viņš gadījumā neminēja arī tā ārzemnieka vārdu? Ābrams jautāja.

Bleiks centās atcerēties.

-Minēja gan. Viņu sauc… Tegatuss. Jā, jā, tas cil­vēks ir no Itālijas, un viņu sauc Tegatuss.

-    Tad viss vēl nav zaudēts, jo tas vīrs nav no Itālijas un nav pat cilvēciska būtne viņš ir eņģelis, debesu sūtnis, kas ieradies, lai atrastu Hezrīnu un aizvestu viņu atpakaļ. Viņa to kārdināja kā liesma naktstauriņu un apsvilināja tam spārnus. Es lūdzos, lai viņš nebūtu kritis pārāk zemu un viņa pēdas neklātu tumsa. Kāds viņam labums iegūt pasauli, bet zaudēt mūžīgo dzīvi? Eņģelis paskatījās uz Bleiku. Tegatuss ir kā nomaldī­jusies aita, kas pati atradusi savu ceļu. Varbūt meitenei un mums visiem vēl ir izredzes glābties.

Ābrams pagājās dažus soļus uz krasta pusi un palū­kojās pāri upei uz Londonas tilta mājām.

-   Vai tu pazīsti grāmattirgotāju, vārdā Tadeušs Breisgēdls? viņš vaicāja, pievirzīdamies tuvāk Bleikam.

-   Es labi zinu šo vārdu. Tas ir savāds vīrs ar mazām, apaļām acīm un cūkas degunu.

-   Vai tā meitene, Ageta, viņu bieži apmeklēja?

-   Viņa ir gudra meitene, visu iemācījusies pati, bet ne jau tāda, kas staigātu pa grāmatnīcām, Bleiks noteikti atbildēja.

-   Es biju tajā veikalā un tur satiku tavu kalponi. Viņa izturējās tā, it kā pazītu Breisgēdlu un viņš būtu tās draugs. Veikalā bija vēl citi radījumi bērni. Āb­rams pagaidīja un paskatījās apkārt, negribēdams, lai viņu kāds noklausās. Ēkā bija iesprostoti miruši bērni, to gari. Man šķita, it kā es ietu pāri ēnu valstī­bas bezdibenim. Nekad agrāk nebiju izjutis tik spēcīgu

ļaunuma klātbūtni. Vai tu zini tam iemeslu?

)

Bleiks likās pārsteigts un minstinājās atbildēt.

-   Reiz tur atradās baznīca, maza kapela ceļotājiem, kas ienāk pilsētā. Leģenda vēsta, ka noteiktā gada laikā, kad saules stari pieskaras ūdenim, zem tilta parādās viesulis. Ja ielec tā virpulī, cilvēks tiek izvests cauri vār­tiem uz nākamo pasauli. Kad pilsētu pārņēma mēris, daudzi, baidīdamies no nāves, lēca no baznīcas ūdenī, un viņus neviens nekad vairs neredzēja. Tā kļuva par nāves, nevis dzīvības vietu. Pēdējais, kurš ielēca ūdenī, bija priesteris viņš iezvanīja rīta dievkalpojumu, aiz­slēdza durvis un metās ūdenī. Runā, ka tajā tilta daļā upe nekad neaizsalstot, apakšzemes pasaules karstā uguns sasilda straumi un no dziļumiem ceļas pūķa elpas tvaiks. Bleiks centās uztvert sakarību. Pēc tam baznīca kļuva par grāmatveikalu, un Tadeušs Breisgēdls sāka draudzēties ar daudziem dīvainiem tipiem.

-   Kā lēdija Flemberga? eņģelis jautāja.

-   Lēdiju Flembergu pilsētā pazīst visi, Bleiks ar smaidu atbildēja. Viņa vienmēr ir uzturējusies sabied­rībā.

-   Un vina nekad nemainās, nekad nenoveco. Kamēr viņas vīrs kļūst vecs un krunkains, viņa joprojām ir tā pati meitene, kuru viņš satika pirms piecdesmit gadiem. Ābrams paskatījās uz tiltu. Viņa baidās, ka šī pārtapšana būs viņai pēdējā, tāpēc tā nedrīkst neiz­doties. Komēta ir daļa no viņas plāna par jaunu dzīvi un jaunu pilsētu.

-   Viņi teica, ka dosies uz ziemeļiem, uz lauku māju, un vēros visu no turienes, Bleiks ieminējās, atsauk­dams atmiņā lēdijas Flembergas teikto.

-   Hezrīna nekur tālu no šīs vietas neaizies. Viņai apkārt ir uzticami sekotāji, un rīt, kad virs jūras pacel­sies pilns mēness, komēta ietrieksies Zemē un pārtap­šana būs beigusies.

-   Un Londona? Bleiks noelsās.