Vērmele

-   Tā tiks sagrauta, un pazemes pasaule izvirdīs uz āru savus garus, kas mocīs dzīvos tos, kuri būs pali­kuši.

-   Kas notiks ar meiteni?

-   Viņai tiks atņemts tās ķermenis, un vina uz mūžīgiem laikiem tiks izmesta tuksnesīgā tukšumā. Mei­tene būs Hezrīnai kā transporta līdzeklis, un izmanto­tais lēdijas Flembergas ķermenis kļūs par pūstošu līķi. Lords Flembergs pamostoties atradīs sievu kā satrū­dējušu ādas un kaulu masu, eņģelis iesmējās. Bet ir kas vairāk par pārtapšaņu komēta ir jaunas pasau­les zīme. Saindētas tumsas pasaules, kurā valda sveši spēki un kura paverdzinās jūs visus. Hezrīna uzcels jaunu pilsētu, kas balstīsies uz pagrimumu un bailēm. Viņas vēstnesis būs pūķis, kas sēdēs tai pie vārtiem.

-   Un ko darīsi tu? Bleiks vaicāja Ābramam.

-   Ko es darīšu? Eņģelis šķita uzjautrināts. Vai tad man būtu kas jādara? Es vienkārši apsēdīšos un vērošu šo izrādi, skatīšos, kā cilvēku dzimums manu acu priekšā iet bojā. Ko tu no manis sagaidi? Tu esi zinātnes un maģijas vīrs, droši vien tev ir kāda vara, kas varētu apturēt visu, kam jānotiek.

Bleiks, raudzīdamies pāri pilsētai, klusēja. Virs ielām, kurās bija izsvaidīti līķi un salauztu kariešu paliekas, riņķoja melnas vārnas.

Eņģelis cieši viņā nolūkojās.

-   Es… redzu, ka mēs esam pazuduši. Komētas tuvo­šanās novedīs šo pilsētu līdz bojāejai. Tā izkaisīs mūs kā nopļautu zāli, izsvaidīs vējos, it kā mēs būtu pelavas uz kula. Viņš pavērās uz apkārtējiem postījumiem.

-   Es nekad neesmu pazinis nevienu citu vietu kā tikai šo, un tā man tagad ir nozagta. Ko es varu izdarīt?

-   Putekļu bērni, kurus aizpūš visvieglākā vēsmiņa, vāji un nevarīgi kā vecs suns, kas gaida sabrukumu. Vai tam tu tici?

-   Es ticu, ka mūs pametis tas, kurš tevi atsūtījis. Mūžīgais atdevis mūs krituša eņģeļa varai, Bleiks atkliedza Ābramam.

-   Vai tad tu nespēj saprast, ka tas viss noticis tavas paša vainas dēļ? Tu atteicies no tā, kurš spēja tevi pes­tīt, eņģelis dusmās kliedza pretī, iesperdams pa vienu no sālīto zivju mucām, kas bija sakrautas krastmalā.

-    Salašņas vienmēr paļāvušies uz saviem instinktiem. Tu meklēji sev varu un bagātību, tu mocīji dvēseli ar smalkām filozofijām, un neviens nojums, zinātniekiem, neko nemanīja. Labāk nebūtu ticējis nevienam, nevis pieņēmis par ticību jebko.

-   Bet ko… Bleiks mēģināja iebilst.

-   Man no tevis nelabi metas! Tiklīdz sākas nelaime, tu pacel rokas gaisā un sauc pret debesīm pēc palīdzī­bas. Tu ceri, ka viss būs piedots un labestība skries pie tevis kā vārgs kalpotājs, klanīdamies pateicībā, ka esi viņu atcerējies. Nē, tā nenotiek!

Ābrama vārdi, izkliegti visskaļākajā balsī, atbalso­jās ielās, sadrebinot sasisto logu rūtis un nodunot kā pirmais debesu trīces grūdiens. Bleiks sajuta uz ādas eņģeļa karsto elpu un, kad no tā mutes izšāvās liesmu mēles un ietvēra to koši oranžos dūmos, atgrūda viņu.

-   Labākais, uz ko tu spēj tiekties pats saviem spē­kiem, mums, eņģeļiem, liekas kā netīras skrandas. Cil­vēcei nepiemīt labestība tā ir neuzticīgo maldināšana, kad aklais ved aklo. Jūsu deguni ir tik dziļi iegrimuši netīrumos, ka jūs neredzat neko citu kā vien šo pasauli un drebat bailēs, kad jums tā tiek atņemta. Atver acis, tu, Ēdenes pērtiķi, un paskaties, kas patiesībā notiek!

Eņģelis pēkšņi metās virsū Bleikam un iespēra viņam ar zābaku pa muguru. Bleiks tika pacelts no zemes un uzmests gaisā, un no eņģeļa nāsīm elpojot brāzmoja dūmi.

Bleiks, apstulbis no pārvērtībām, kas notika viņa acu priekšā, apsēdās uz grīdas. Viņš jutās tā, it kā būtu paskatījies uz sauli un apžilbis no tās spozmes.

-   Mēs darām tikai to., ko katrs protam, Bleiks skumji noteica kā norāts bērns.

-   Jūs darāt, ko nosaka jūsu alkatība, un sagaidāt, ka to, ko atstājat aiz sevis, savāks Mūžīgais, Ābrams, pieceldams Bleiku kājās, sacīja. Esmu mainījis tavas domas, vai ne? Gribi, lai es tevi atstāju vienu šajā cīņā?

Uz priekšu, Bleik! Ja vēlies, tu vari Hezrīnu atrast un apturēt. Tavs draugs Bonhems tev palīdzētu, ja vien nebūtu pieglaudies viņai pie krūtīm tāpat kā pārējie.

Suņu gaudošana nāca tuvāk, un Grabstrītā bija dzir­dami to ļaužu kliedzieni, kuri bija pārāk bailīgi, lai atstātu pilsētu.

-   Pienācis laiks doties prom, eņģelis, pavēries debesīs, noteica. Vai arī tu kļūsi par ēsmu suņiem.

Kad viņi pagriezās, lai ietu, pa krastmalu skrēja daži cilvēki. Viņu kliedzienu satracināts, tālu aizmu­gurē tiem pakaļ dzinās liels suņu bars. Cilvēku sau­cienus pēc palīdzības apslāpēja nezvēru kaucieni, tiem skrienot arvien ātrāk. Liels, resns vīrs baltā, asinīm notrieptā naktstērpā, nespēdams vairs paskriet, metās no upes krasta brūnajā ūdenī, kur viņu iesūca mutu­ļojošā straume. Viņa plikais galvvidus rēgojās starp salauztajām laivām, līdz beidzot pazuda dzelmē.

Bleiks pacēla zobenu un saspringa. Viņš bija pārāk apmulsis, lai bēgtu, un iespēja, ka viss šis murgs beig­sies tepat, blakus upei, pilsētā, kuru viņš mīlēja, ar katru mirkli kļuva reālāka.

-   Tātad mēs cīnīsimies ar suņiem? eņģelis, parak­ņādamies mēteļa kabatā, vaicāja.