Vērmele

Sarapuks satvēra nelielo koka plāksni, kas atradās zem grāmatas, un tā noslīdēja no plaukta, atklājot tuk­šumu, kas iesniedzās tumsā. Sarapuks mēģināja ielū­koties dziļumā, bet neko neredzēja. Vīlies viņš iebāza vienu roku dziļi caurumā, piespieda galvu pie grāmat­plaukta un pielika garo, tievo degunu pie koka. Ar pirkstu galiem viņš varēja sataustīt mīkstu samta mai­siņu. Sarapuks pastiepās, lai iebāztu pirkstus dziļāk tukšumā, bet maisiņa aukla vairākas reizes mokoši izslīdēja viņam no rokas. Vīrietis atspērās pret sienu un iegrūda roku dziļāk. Viņu vadīja nevaldāma kāre pēc zelta.

-   Beidzot! viņš iesaucās, satvēris maisiņu un vilkdams to, cik spēka.

Maisiņš pakustējās kādas trīs collas uz priekšu un tad apstājās, it kā to turētu kāda rēgaina roka, kas nevēlas atlaist.

-   Kas mani aptur? Sarapuks dusmīgi iekliedzās. Tagad nespēlējies ar mani, Denbij!

Viņa vārdi atbalsojās tumšajā telpā. Vīrietis palaida smago maisiņu vaļā un centās iebāzt roku vēl kādu collu dziļāk.

Neko neredzot, viņš taustījās pa gludo, auksto mar­moru, ar ko bija izklāts caurums. Sarapuks domāja par zeltu un iztēlojās, kā skaita dzeltenās monētas un met tās citu pēc citas kabatā. Atceroties, kā Kadmuss, ieraugot Zilādaino Denbiju, skatījās kā izbiedēta cūka, viņš pie sevis klusu noķiķināja. Draugs paliek draugs, viņš nodomāja, bet kurš gan laidīs garām izdevību?

Sarapuks ar pirkstiem sataustīja cauruma dibenā mazu, asu atduri. Ar mazo pirkstiņu viņš atbrīvoja maisiņu un tajā mirklī juta, kā viena kambara siena atlec vaļā, it kā viņš būtu nospiedis slēdzi kādam sle­penam nodalījumam. Acis iepletās nojausmā, un rīkli aizžņaudza prieka vilnis.

-   Kāds prieks! viņš nomurmināja, iebāzdams roku garajā, šaurajā caurumā. Maisiņš ar zeltu, un es vēl ieraudzīšu citus dārgumus!

-   Tūliņ, tūliņ, tūliņ, viņš iedziedājās.

Tegatuss viņu vēroja, un pēkšņi Sarapuks sastinga. Izrāvis roku no cauruma un aplūkojis sažņaugto dūri, viņš palēcās gaisā.

Uz rokas, izlocīdamies starp rādītājpirkstu un īkšķi, grozījās skorpions. Sarapuks pagrieza plaukstu, lai aplūkotu radījumu tuvāk, un tā smailā aste locījās viņam ap delmu. Tad tas atliecās atpakaļ un vairākas reizes iedzēla traucētājam plaukstas virspusē.

Sarapuka roka atsprāga vaļā kā lamatas, un skor­pions tika uzmests gaisā. Tas piezemējās uz kājām ne­skarts un metās virsū Sarapukam, kampdams ar spīlēm. Sarapuks sāka lēkāt no vienas kājas uz otru un mēģi­nāja samīdīt radījumu. Kad inde ieplūda vēnās, viņš saķēra labo roku pie plaukstas locītavas un viņam pāri uzacīm sāka plūst biezi, balti sviedri. Skorpions locījās ap kājām. Vīrietis centās saspiest tā biezo, brūno čaulu un lēkādams kliedza. Un tad inde ieplūda sirdī un Sara­puks, saķēris krūtis, sastinga kā kolonna. Divu sekunžu laikā seja zaudēja krāsu, āda nostiepās pāri dzeltenī­gajiem vaigiem. Sarapuks pūlējās runāt, atvēra muti un elsoja kā zivs, tverdams gaisu putojošajās plaušās.

No grīdas pacēlās putekļu mākonis. Lēnām sāka parādīties Zilādainā Denbija spoks. Pieņemot formu un substanci, tas izsūca no telpas visu gaismu. Čūska, kas lodāja pa Denbija tukšajiem acu dobumiem, metās virsū Sarapukam un aptinās ap tā garo, tievo, balto kaklu. Uzsizdama ar asti, čūska nometās Sarapukam uz pleca un sāka lēnām izspiest no viņa ķermeņa elpu.

Cik brīnišķīga lieta ir šī čūska! Denbijs iesmējās. Tā man tika piešķirta mirstot kā aizkapa dzīves zīme, un tagad tā vēsta par tavu nāvi.

Viss, ko Sarapuks spēja ieraudzīt ar indes nespēka aizmiglotajām acīm, bija neskaidrs Zilādainā Denbija apveids. Tad ausīs ieplūda asiņu šalkoņa un padarīja Denbija vārdus par vāju murmināšanu tālā pasaulē.

-   Kas noticis? Vai čūska nokodusi tev mēli? Den­bijs ķircinājās, kamēr Sarapuks rīstījās un spļaudījās. Es domāju, ka pēc naudas atnāks Lemjēns, bet izrā­dās, ka alkatība pievārēja tevi. Redzu, ka esi atradis manis sagatavoto pārsteigumu. Šo lamatu izlikšana bija mana pēdējā darbība, vēl dzīvam esot. Viņš lēnām aplūkoja telpu. Tiešām savādi. Nebiju domājis, ka to pieredzēšu, bet situācija ir man labvēlīga. Skorpionu es nopirku dokos, kur tas tika turēts sudraba krātiņā. Ja būtu bijusi kaut mazākā iespēja, es sudrabu ieķīlātu. Bet… virve visu izbojāja.

Sarapuks pūlējās atbrīvoties no dzīvās cilpas ap kaklu, kas tinās arvien ciešāk. Nāve lēnām lauzās viņā iekšā pa katru ķermeņa poru, un Denbijs nesteidzīgi staigāja apkārt savam upurim, ķircinādamies un izbau­dīdams viņa bojāeju.

Viņš iesita garajai, melnajai, skaļi šņācošajai čūskai.

-   Nu, draudziņ, tu turies pie dzīves kā izbijies bērns. Padodies un piebiedrojies man, tad mēs varēsim apskauties kā velna brāli.

Izstiepis roku kā aklais, Sarapuks pieķērās pie grā­matplaukta, kas atradās līdzās. Roka septiņreiz noraus­tījās un notrīsēja ar beidzamo arvien vājāko sirds pul­sāciju. Sakopojis pēdējos spēkus, Sarapuks iecirtās ar nagiem mīkstajā kokā, bezcerīgi mēģinot noturēties pie dzīves. Viņš kā slīkstošais izmisīgi vilka elpu, pretoda­mies nāves ūdeņiem, kas vēlās pāri galvai.