Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Zēns bija tik pārsteigts, ka nespēja parunāt. Kamēr viņš atguvās, Kraukļu vadonis ar tikpat stingru seju kā allaž jau devās projām.

Kad Toraks pa gurkstošo sniegu soļoja pie Kraukļiem, saule jau zeltīja Augsto kalnu virsotnes. Oslaks viņam pasniedza guļammaisu un dzeramtrauku, bet Rena viņa cirvi, bultu maku un loku. Pārsteidzoši, bet Hords pat pa­līdzēja Torakam uzcelt plecos somu. Jauneklis izskatījās sašļucis, taču, šķiet, bija samierinājies ar domu, ka viņš nebūs tas, kuram jāatrod Pasaules Gara kalns.

Seiuna ar roku pret Toraku un Vilku gaisā uzvilka zīmes.

-    Lai aizbildnis lido kopā ar jums abiem, viņa teica.

-   Un lai skrien arī, Rena sacīja un centās pasmai­dīt.

Toraks viņai viegli pamāja ar galvu. Puisis vēlējās, kaut būtu jau ceļā.

Kraukļi klusēdami noraudzījās, kā zēns aizsoļo pa sniegiem un viņa pēdās tek Vilks.

Toraks neatskatījās.

Mežs bija kluss kā izmiris, bet Vilks, kas uzņēmās ceļveža lomu, izskatījās dedzīgs un bezbailīgs. Toraks ar kūpošu elpu smagi soļoja viņam nopakaļ. Valdīja pama­tīgs sals, taču, pateicoties Vednai, puisis to nejuta. Kamēr Toraks gulēja, sieviete būdā bija atstājusi viņa jauno ap­ģērba kārtu: pīļādas vesti, kas bija valkājama ar mīksta­jām dūnām uz iekšpusi; siltu ziemeļbrieža ādas virsjaku ar kapuci un stulpiņus; zaķādas dūraiņus, kas karājās siksniņā, kura bija izvērta cauri jakas piedurknēm; viņa uzticamos zābakus, kuriem bija prasmīgi uzlikti ielāpi, kas ņemti no ziemeļbrieža ādas izturīgākajiem gabaliem, turklāt zābaki bija izrotāti ar caunādas maliņu un to zo­lēm piešūtas dzeloņzivs ādas sloksnes, lai neslīdētu kā­jas.

Vedna bija pat no Toraka vecā kamzoļa noārdījusi ģints aizbildņa ādas gabalu un piešuvusi to jaunajai virsjakai. Vilka kažoka sloksne bija noplukuši un netīra, taču Torakam ļoti mīļa. To bija pagatavojis tētis.

Vilks aizrikšoja kaut ko izpētīt, un Toraks acumirklī kļuva modrs. Vāveres pēdas kā mazas rociņas. Puisis tām sekoja cauri apsnigušiem kadiķu krūmiem, aiz ku­riem dzīvnieciņš bija meties lēkšot un uzskrējis priedē.

Zēns pabīdīja atpakaļ kapuci un paskatījās apkārt.

Mežā valdīja pilnīgs klusums. Tas, kurš tika iztrūci­nājis vāveri, bija projām. Toraks uz sevi niknojās. Viņam vajadzēja pamanīt šīs pēdas pirmajam. Nedrīkst zaudēt modrību.

Ceļiniekiem virzoties uz priekšu, viņiem no koka uz koku sekoja sīlis. Skaidrajās debesīs uzlēca saule. Brizdams

līdz ceļiem pa mirdzošu, nesen uzsnigušu sniegu, Toraks elsa un pūta. Sniega kurpes viņš bija izlēmis neņemt: ar tām būtu vieglāka iešana, taču, ja pēkšņi vajadzētu skriet, tās būtu traucēklis.

Vilkam veicās labāk, jo viņa šaurās krūtis pašķīra sniegu, kā smailīte šķeļ ūdeni. Taču ap pusdienlaiku arī viņš sāka pagurt. Kā jau bija stāstījis Krukosliks, ceļinie­kiem nepārtraukti nācās virzīties pret kalnu.

-    Mans vecaistēvs Pasaules Gara kalnam reiz nonāca diezgan tuvu, viņš tika skaidrojis, kad Toraks viņu naktī pamodināja. Tik tuvu, ka vecais to spēja sajust. No šejienes gar strautu virzies uz ziemeļiem; tu visu laiku iesi pret kalnu, kamēr nonāksi Augsto kalnu ēnā. Ap pus­dienlaiku tu sasniegsi zibens saspertu egli pie ieejas aizā. Aiza ir stāva pārāk krauja, lai pa to uzrāptos. Taču gar tās rietumu malu iet taka…

-    Kas tā par taku? Toraks bija jautājis. Kas to ieminis?

-   Neviens to nezina. Vienkārši ej pa to. Zibens sasper­tajam kokam piemīt aizsargājošas spējas. Tas sargā taku no ļaunuma. Varbūt tas aizsargās arī tevi.

-    Un ko tālāk? Kur man jāiet tālāk?

Krukosliks izpleta rokas.

-    Ej vien pa taku. Kaut kur aizas galā ir Kalns.

-    Cik tālu?

-   To neviens nezina. Mans vecaistēvs tālu netika: Gars viņu apturēja. Gars vienmēr visus aptur. Varbūt… varbūt ar tevi būs citādi.

«Varbūt,» Toraks nodomāja, brizdams pa sniegu.

Ja viņa iecere izdotos ja Pasaules Gars uzklausītu lūgumu, lācis tiktu iznīcināts un Mežs tiktu atsvabināts. Ja ne, citas iespējas vairs nav. Ne viņam, ne Mežam.

Priekšā Vilks pacēla galvu un ošņāja gaisu. Spalvas uz skausta tam bija sacēlušās gaisā. Ko gan viņš ir saodis?

Toraks pamanīja, ka dažus soļus tālāk no zaru galiem apmēram plecu augstumā ir notrausts sniegs. Pēc tam viņš atrada jaunu kadiķi, kuram bija nelīdzeni apgrauztas skujas.

Staltbriedis, Toraks nomurmināja.

Daudzās pēdas to apstiprināja. Izskatījās, ka briedis ir bijis viens droši vien bullis: tie neceļ kājas tik augstu kā briežu govis; tas bija redzams pēc pēdām sniegā.

Bet, ja tas bija tikai briedis, kāpēc tad Vilks bija sa­bozis spalvu?

Toraks palūkojās apkārt. Viņš juta, ka Mežs ir aizturē­jis elpu.

Pēkšņi viņš ieraudzīja.

Pirms tam Toraks nebija tās pamanījis, jo pēdas atra­dās pārāk tālu cita no citas, taču tagad, kad viņš saprata, ka briedis pārbīlī nolēcis no kraujas, puisis pamanīja arī lāča pēdas, kuras dzinās tam pakaļ. Attālums starp tām bija šausminošs.

Cenzdamies nomierināties, Toraks sevi piespieda iz­pētīt zīmes sniegā. Lācis bija skrējis pilnos auļos, jo tā pakaļkājas bija iespiedušās sniegā pirms priekškājām. Tās bija trīsreiz lielākas par Toraka galvu.