Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Bija jau krietni pāri pusnaktij, taču Toraks aizvien vēl sēdēja pie lielā ugunskura un raudzījās tumšajos Augsto kalnu apveidos, kas vīdēja pie apvāršņa.

Viņš bija viens. Vilks bija devies savos naksnīgajos kle­jojumos, un vienīgās dzīvības pazīmes nometnē bija klu­sējošie Kraukļi, kuri uzmanīja vilku bedres, un dārdošā krākšana, kas nāca no Oslaka mītnes.

Torakam gribējās pamodināt Renu un visu izstāstīt viņai. Taču zēns nezināja, kur draudzene ir palikusi. Tur­klāt viņš nebija drošs, vai spēs sevi piespiest runāt par tēva pastrādātajām ļaunprātībām, kuras bija minējis Fin­kedīns.

«Ja paliksi dzīvs, tās nebūs beigas… Agrāk vai vēlāk dvēseļēdāji atnāks tev pakaļ. Tu vari bēgt vai arī cīnīties. Vienmēr ir izvēle…»

Acu priekšā kā sniega vētra mutuļoja briesmīgas ainas. Lāča slepkavīgās acis. Dvēseļēdāji kā murgainas ēnas. Tēta seja, kad tas gulēja uz miršanu.

Lai aizgainītu vīzijas, Toraks piecēlās un sāka soļot šurpu turpu. Viņš centās sevi piespiest domāt.

Torakam nebija jausmas, ko nesīs rītdiena, taču viņš bija pārliecināts, ka Finkedīnam taisnība. Lai pieveiktu lāci, nāksies izmantot atjautību. Pasaules Gars palīdzēs tikai tad, ja Toraks darīs visu, kas viņa spēkos.

Zēns vēlreiz atcerējās to, kas bija teikts pravietojumā: «Viņš cīnoties ņems talkā gaisu un runās klusēdams… Klausītājs ņems talkā gaisu…»

Viņam radās kāda neskaidra doma.

trīsdesmitā nodala

Torakam tā trīcēja rokas, ka viņš no zāļu raga nespēja izvilkt aizbāzni.

Kāpēc viņš to bija atstājis uz pēdējo brīdi? Vilks būdas priekšā nenoguris staigāja šurpu turpu, un Kraukļi gai­dīja, lai atvadītos, bet viņš nekādi nevarēja dabūt laukā aizbāzni.

-   Vajadzīga palīdzība? parādījusies telts ieejā, jautāja Rena.

Viņas seja bija bāla, un zem acīm meitenei bija tumši loki.

Toraks pasniedza draudzenei ragu, un viņa ar zobiem izvilka melno ozolkoka aizbāzni.

-    Kādiem nolūkiem tev tas nepieciešams? Rena, at­dodama atpakaļ ragu, jautāja.

-   Uzzīmēšu sev nāves zīmes, viņš, neskatīdamies uz meiteni, atbildēja.

Rena noelsās.

-    Kā tam vīram uz ledus upes?

Toraks pamāja ar galvu.

-   Bet viņš zināja, ka mirst, Rena iebilda. Turpretim tu varbūt paliksi dzīvs…

-   To nevar zināt. Es nedrīkstu pieļaut, ka izklīst ma­nas dvēseles. Negribu kļūt par dēmonu.

Meitene mitējās glaudīt Vilkam ausis.

-    Tev taisnība, viņa teica.

Toraks skatījās Rēnai garām uz klajumu, kur ausa tumšzils rīts. Pa nakti no Kalniem bija atvēlušies mākoņi un pārklājuši Mežu ar biezu sniega segu. Zēns prātoja, vai sniegs viņam palīdzēs vai traucēs.

Viņš iebēra saujā mazliet sarkanā okera un tam uz­spļāva. Taču mute bija izkaltusi, un krāsa iznāca pārāk sausa.

Rena pieliecās un arī iespļāva Torakam plaukstā. Pēc tam viņa pagrāba sauju sniega, sasildīja to plaukstās un pievienoja pastai.

-    Paldies, puisis nomurmināja.

Viņš uzvilka sev uz papēžiem, krūtīm un pieres dre­belīgus apļus. Pabeidzis zīmēt riņķi uz pieres, Toraks aizvēra acis. Iepriekšējā reizē viņš bija zīmējis nāves zī­mes tēvam.

Vilks piespiedās pie Toraka un ieberzēja savu smaržu viņa jaunajos stulpiņos. Pēc tam uzlika priekšķepu drau­gam uz apakšdelma. «Es esmu ar tevi.»

Toraks pieliecās un apošņāja Vilkam degunu. «Es zinu.»

-    Lūk, Rena sacīja un pasniedza viņam kraukļādas maciņu. Es aprunājos ar Seiunu un pieliku tur vēl klāt vērmeles. Tam vajadzētu izdoties. Lācis nesajutīs Nanuaku.

Toraks piesēja maciņu pie jostas. Viņš juta, ka nāves zīmes uz viņa ādas sāk sakalst.

-   Un paņem arī šo, Rena sniedza viņam mazu, bērza tāsīs ievīstītu sainīti.

-   Kas tas ir?

Meitene izskatījās pārsteigta.

-   Tas, ko tu prasīji. To taisīdama, es biju nomodā gan­drīz visu nakti.

Toraks izbijās. Viņš par to gandrīz bija aizmirsis. Kas gan būtu iznācis no ieceres, ja viņš būtu aizgājis bez šā sainīša?

-    Es ieliku tev arī dažas attīrošas zālītes, Rena teica.

-    Kādēļ?

-   Nu… ja tev izdosies nogalināt lāci, tu būsi netīrs. Es gribu teikt tas vēl aizvien ir lācis, Meža mednieks, kaut gan tam iekšā sēž dēmons. Tev vajadzēs attīrīties.

Kā lai kļūst tik tālredzīgs kā Rena? Cik uzmundrinoši,

ka vina uzskata Torakam ir izredzes.

»

Vilks nepacietīgi iesmilkstējās, un Toraks dziļi ievilka elpu. Laiks doties ceļā.

Kamēr viņi gāja pāri klajumam, puisis atcerējās, ka būdā aizmirsis zāļu ragu, un skrēja tam pakaļ. Nākdams ārā no mītnes, viņš ar trīcošiem pirkstiem centās atvērt ārstniecības augu dozi, un rags izslīdēja viņam no ro­kas.

To pacēla Finkedīns.

Kraukļu vadonis pārvietojās ar ķeģu palīdzību. Fin­kedīns nopētīja zāļu ragu un nobālēja.

-    Tas kādreiz piederēja tavai mātei, viņš teica.

Toraks mirkšķināja acis.

-   Kā tu zini?

Finkedīns neatbildēja. Viņš pasniedza Torakam ragu.

-    Nekad to nepazaudē.

Zēns iebāza ragu ārstniecības augu kulītē. Ņemot vērā to, kurp viņš devās, šie vārdi izklausījās jocīgi. Kad To­raks pagriezās, lai aizietu, Kraukļu vadonis viņu uzru­nāja:

-    Torak! -Jā?

-    Ja paliksi dzīvs, tev vienmēr pie mums atradīsies vieta. Ja vien tu to vēlēsies.