Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Toraks nometās ceļos un paslēpa seju Vilka kažokā. Pēc tam viņš pateicīgi nolaizīja vilcēnam degunu. Lai at­bildētu uz saucienu, Vilkam bija vajadzīgs milzums dros­mes.

Kad kņada bija pierimusi, Toraks pacēla galvu.

-   Tikai Vilks spēj atrast Kalnu, viņš teica Finkedīnam. Uz šejieni mūs atveda viņš. Pateicoties viņam, mēs at­radām Nanuaku.

Kraukļu ģints vadonis pārlaida ar roku pāri tumši ru­dajai bārdai.

-   Atdodiet man Nanuaku, Toraks lūdzās. Ļaujiet man to nogādāt Pasaules Garam. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.

Ugunskurs krakšķēja un sprēgāja. No tuvīnajām eg­lēm nobira sniegs. Kraukļu ģints ļaudis gaidīja, ko izlems vadonis.

Visbeidzot Finkedīns ierunājās:

-   Mēs tevi apgādāsim ar pārtiku un apģērbu. Kad tu vari doties ceļā?

Toraks izpūta aizturēto elpu.

Rena pameta viņam ar galvu.

Hords klaigāja un mēģināja iebilst, taču Finkedīns viņu ar skatienu apklusināja. Kraukļu vadonis no jauna vērsās pie Toraka:

-    Kad tu būsi gatavs doties ceļā?

Puisis norija siekalas.

-    Nu… Rīt?

divdesmit devīta nodala

)

Nākamajā rītā Torakam un Vilkam vajadzēja doties lāča apsēstajā Mežā, un zēnam nebija ne jausmas, kā rī­koties.

Pat ja viņi sasniegtu Kalnu ko tad? Vienkārši atstāt Nanuaku uz klints? Palūgt Pasaules Garam, lai tas iznī­cina lāci? Mēģināt to pieveikt pašam?

-   Vai tev vajadzīgi jauni zābaki, vai lai cenšamies sala­bot tavus vecos? gribēja noskaidrot Oslaka dzīvesbiedre, kura Torakam gādāja ziemas apģērbu.

-    Ko? viņš nesaprata.

-    Zābakus, sieviete teica.

Tai bija nogurušas acis un uz vaigiem upes māli; viņa uz Toraku bija pikta, un puisis nesaprata kādēļ.

-    Esmu tos krietni novalkājis, viņš teica. Vai tu varbūt varētu…

-    Tos salabot? sieviete nosprauslājās. Šķiet, ka tikšu ar to galā.

-    Paldies, zēns padevīgi pateicās.

Viņš raudzījās uz Vilku, kas ar pieglaustām ausīm bija saritinājies būdas stūrī. Oslaka draudzene nošņāpa gabalu cīpslas un apmeta to Torakam ap pleciem, lai no-

nemtu mēru.

»

-   Ak jā, tas derēs, viņa nomurmināja. Apsēdies. Ko stāvi?

Toraks apsēdās un vēroja, kā tā iesien mezglus, lai atzīmētu mērījumus. Sievietes acis bija miklas, un viņa tās bieži mirkšķināja. Viņa pamanīja, ka Toraks skatās.

-    Ko tu blenz?

-    Tāpat vien, viņš atteica. Vai man jānovelk ap­ģērbs?

-    Nē, ja vien nevēlies sasalt ragā. Pret rītu tev būs jauna kārta. Tagad dod šurp zābakus.

Puisis darīja, kā viņam lika, un sieviete paskatījās uz zābakiem, it kā tie būtu pūstošu lašu pāris.

-   Vairāk caurumu nekā zivju tīklā, viņa teica.

Kad tā izsteidzās no būdas, Toraks sāka justies maz­liet labāk.

Pēc neilga brīža teltī ienāca Rena. Vilks piecēlās no guļvietas un nolaizīja viņai pirkstus. Meitene pakasīja tam aiz auss.

Puisis gribēja pateikties par aizstāvību, taču nezināja, ko lai saka. Klusums ieilga.

-    Kā tu satiec ar Vednu? Rena bezkaislīgi jautāja.

-   Vednu? Ak ar Oslaka dzīvesbiedri? Šķiet, es šai ne­patīku.

-    Tā gluži nav. Tas ir tava jaunā tērpa dēļ. Viņa to šūdināja savam dēlam. Tagad tas jāatdod tev.

-    Dēlam?

-   Vinu nobeidza lācis.

«Nabaga Vedna,» Toraks nodomāja. «Nabaga Oslaks. Tāpēc jau arī šie upes māli uz viņu sejas.» Acīmredzot pie Kraukļiem tā bija pieņemts sērot.

Sasitums uz Rēnas vaiga bija kļuvis purpursārts, un Toraks apjautājās, vai nesāp. Viņa papurināja galvu. Zēns iedomājās, ka Rēnai par brāļa uzvedību droši vien ir kauns.

-   Kā klājas Finkedīnam? Toraks jautāja. Kā viņam ar kāju?

-    Pašvaki. Līdz kaulam. Bet no mellumslimības nav ne vēsts.

-    Tas labi.

Toraks mirkli vilcinājās.

-   Vai… vai šis uz tevi bija briesmīgi pārskaities? viņš jautāja.

-   Jā. Bet ne jau tāpēc es esmu šeit.

-    Nu, kāpēc tad tu esi šeit?

-    Rīt es iešu kopā ar tevi.

Toraks iekoda lūpā.

-    Man šķita, ka jāiet tikai man un Vilkam.

Rena uzmeta puisim skatienu.

-    Kādēļ?

-    Nezinu. Man tikai tā šķita.

-    Stulbi.

-    Varbūt. Tikai tā nu tas ir.

-    Tu runā kā Finkedīns.

-    Nē jau. Bet viņš nekad nepiekritīs.

-    Kopš kuriem laikiem es būtu sākusi viņam klau­sīt?

Toraks plati pasmaidīja un palika pie sava.

Rena neuzsmaidīja viņam pretim. Ar dusmīgu seju viņa devās uz ugunskuru pie telts ieejas.

-   Tev ar viņu kopā jāpaēd vakariņas, meitene pamā­cīja. Tā ir cieņas izrādīšana. Ja gadījumā tu to nezini.

Toraks norija siekalas. Viņš baidījās no Finkedīna, taču dīvaini, ka ilgojās arī pēc viņa atzinības. Ēst vaka­riņas kopā ar vadoni šķita nepiedienīgi.

-   Vai arī tu tur būsi? viņš jautāja Rēnai.

-    Nē.

-   Ak!

No jauna iestājās klusums. Tad Rena atmaiga.

-   Ja vēlies, es paņemšu pie sevis Vilku. Būs labāk, ja viņš nesaskriesies ar suņiem.

-    Paldies!

Meitene pamāja ar galvu. Pēc tam viņa pamanīja To­raka basās kājas.

-    Paskatīšos, vai varu tev sameklēt zābaku pāri.

Pēc brīža Toraks lienētajos zābakos, kuri tam bija daudz par lielu, klumzāja uz Finkedīna telti.

Viņš atrada Kraukļu vadoni aizrautīgi sarunājamies ar Seiunu, taču, kad zēns ienāca, abi apklusa. Burve izska­tījās nikna. No Finkedīna sejas neko nevarēja saprast.