Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Toraks, sakrustojis kājas, apsēdās uz ziemeļbrieža ādas. No vakariņām nekas nebija manāms, taču ap ādas katliņiem pie lielā ugunskura rosījās cilvēki. Puisis prā­toja, kad visbeidzot tiks pasniegta maltīte. Un ko viņš vispār šeit dara.

-    Es tev savas domas pateicu, Seiuna sacīja Fin­kedīnam.

-   Tad paliec pie tām, vadonis nosvērti atbildēja.

Tie nemēģināja iesaistīt sarunā Toraku, tāpēc zēnam radās izdevība izpētīt Finkedīna telti. Tā nebija lielāka par citām, un pie sijas karājās parastie mednieka rīki, taču lielā īves koka loka stiegra bija pārtrūkusi un baltais ziemeļbrieža ādas kamzolis klāts ar sakaltušām asinīm: pilnīgi viss liecināja, ka Kraukļu vadonis stājies pretim lācim un tomēr palicis dzīvs.

Pēkšņi Toraks pamanīja, ka no tumsas uz viņu rau­gās kāds cilvēks. Tam bija īsi, brūni mati un tumsnēja, izdēdējusi seja.

-    Tas ir Krukosliks, Finkedīns sacīja, no Kalnu Zaķu ģints.

Vīrs piespieda abas dūres pie krūtīm un palocīja galvu.

Toraks izdarīja to pašu.

-    Krukosliks šīs vietas pazīst kā neviens cits, Fin­kedīns teica. Pirms dodies ceļā, aprunājies ar viņu. Ja neko vairāk, tad viņš tevi vismaz pamācīs, kā izdzīvot Kalnos. Man nepatika, kāds tu biji, kad mēs tevi noķērām. Bez ziemas apģērba, bez dzeramtrauka un pārtikas. Tēvs taču tev mācīja pavisam ko citu.

Torakam aizrāvās elpa.

-   Tātad tu viņu pazini?

Seiuna sabozās, taču Finkedīns burvi ar skatienu no­mierināja.

-   Jā, vadonis atbildēja, es viņu pazinu. Savulaik tavs tēvs bija mans labākais draugs.

Seiuna dusmīgi novērsās.

Arī Toraks juta, ka kļūst nikns.

-   Ja tu biji viņa labākais draugs, kā gan tu man varēji piespriest nāvi? Kāpēc tu man ļāvi cīnīties pret Hordu?

Kāpēc tu mani turēji sasietu, kamēr ģinšu sapulcē tika lemts, vai mani vajadzētu upurēt?

-    Lai redzētu, no kā tu esi taisīts, Finkedīns laipni atbildēja. Ja tu nespētu izmantot savu atjautību, tu nekam nebūtu derīgs, viņš ieturēja pauzi un turpināja: Varbūt atceries, ka netiki stingri apsargāts? Es pie tevis atstāju pat vilku mazuli.

Toraks to visu sāka atcerēties.

-    Tu gribi teikt ka mani pārbaudīji?

Finkedīns neatbildēja.

No lielā ugunskura uz būdas pusi nāca divi vīri, kuri nesa četras kūpošas bērza tāss bļodas.

-   Ēd, Krukosliks mudināja un vienu no tām pasnie­dza Torakam.

Finkedīns viņam pasniedza raga karoti, un pēc brīža puisis, badīgi pievērsies ēdienam, bija aizmirsis visu uz pasaules. Tā bija no aļņa nagiem un dažām kaltētas brieža sirds sloksnēm vārīta plāna vira, kurai bija piemestas pīlādžogas un sīkstas, bezgaršīgas piepes, kuras ģintis sauc par «sumbru ausīm». Klāt bija piekožama viena vienīga no grauzdētu ozolzīļu miltiem cepta karaša: tā bija ļoti rūgta, taču, salauzta un iejaukta virā, šķita gluži bau­dāma.

-    Žēl, ka nevaru piedāvāt neko labāku, Finkedīns atvainojās, taču medījums ir izbiedēts.

Tā bija viņa vienīgā norāde uz lāci.

Toraks bija pārāk izsalcis, lai ieklausītos. Tikai pēc tam, kad puisis tika izlaizījis bļodu, viņš pamanīja, ka Finkedīns un Seiuna savam ēdienam gandrīz nemaz nav pieskārušies. Burve aiznesa bļodas atpakaļ pie ugunskura un apsēdās savā vietā. Krukosliks pieāķēja karoti pie jos­tas un nometās ceļos blakus mazajam ugunskuram pie būdas ieejas, kur nomurmināja īsu pateicības lūgsnu.

Toraks nekad agrāk šādu cilvēku nebija redzējis. Tas valkāja apjomīgu, brūnu ziemeļbrieža ādas apmetni, kas nokarājās līdz lieliem, un sarkanu stirnu buka ādas jostu. Viņa ģints aizbildņa āda spilgti krāsota, sarkana zaķāda bija piešūta apmetnim uz pleciem, un ģints piederības tetovējumi kā sarkans zigzags stiepās vīram pār pieri. Uz krūtīm tam karājās dūmakaina kalnu kristāla lauska.

Krukosliks pamanīja, ka zēns vēro kristālu, un pa­smaidīja.

-   Dūmi ir Uguns Gara elpa, viņš paskaidroja. Kalnu ģintis uguni godā vairāk par visu pasaulē.

Toraks atcerējās, kādu labsajūtu uguns viņam un Rēnai bija sniegusi ledainajā alā.

-    To es spēju saprast, viņš teica.

Krukoslika smaids izvērtās vēl platāks.

Kad vakariņas bija galā, Finkedīns pārējos lūdza aiz­iet, jo gribēja parunāt ar Toraku aci pret aci. Krukosliks piecēlās un paklanījās. Seiuna dusmīgi nošņācās un pa­zuda no būdas.

Toraks prātoja, kas nu tagad sekos.

-    Seiuna, Finkedīns sacīja, domā, ka tev vairāk nekas nav jāzina. Viņa uzskata, ka tas tevi rīt varētu novērst no mērķa.

-    Kas nav jāzina? zēns nesaprata.

-   Tas, ko tu gribi zināt. Toraks apsvēra dzirdēto.

-    Es gribu zināt visu.

-    Tas nav iespējams.

Zēns plūkāja caurumu uz stulpiņa ceļgala.

-    Kāpēc tas esmu es? Kādēļ tieši es esmu Klausītājs?

Finkedīns noglaudīja bārdu.

-   Tas ir garš stāsts.

-   Vai tas ir mana tēva dēļ? Tāpēc, ka viņš bija Vilku ģints burvis? Tāpēc, ka viņš bija ienaidnieks kroplajam klaidonim tam, kurš uzmeistaroja šo lāci?

-   Daļēji arī tāpēc.

-   Bet kas viņš bija? Kāpēc viņi bija ienaidnieki? Tēvs par viņu nekad nav pat ieminējies.

Kraukļu vadonis ar zaru sabikstīja ugunskuru, un Toraks redzēja, ka ap muti tam ievelkas sāpju grumbas. Finkedīns, nepagriezis galvu, jautāja:

-   Vai tēvs tev kādreiz ir stāstījis par dvēseļēdājiem?

Toraks samulsa.