Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Zēns cieši nopētīja Hordu un bija pārsteigts par iz­maiņām tā ārienē. No plecīgā, jaunā cilvēka, pret kuru viņš tika cīnījies pirms nepilna mēneša, pāri bija palikusi izdēdējusi ēna. Horda acis asaroja no negulēšanas, un pirkstiem, kas bija sagrābuši Nanuaku, nebija nagu: tie bija glumi un strutaini.

Kaut kas šo cilvēku grauza no iekšpuses.

-    Beidz uz mani lūrēt, tas noņurdēja.

-    Hord, ieminējās Oslaks, mums vajadzētu atkal sākt kustēties. Lācis…

Jauneklis pagriezās, un viņa skatiens ieurbās tumsā.

-    Lācis, lācis, viņš murmināja, it kā neciešama būtu jau pati doma par zvēru.

-    Nāc, Rena, Oslaks noliecās un sniedza meite­nei roku. Uzliksim tev zāļu apliekamo. Nometne nav tālu.

Rena viņa roku izlikās nemanām un piecēlās bez pa­līdzības.

Uzmetis skatienu pēdām, Toraks sabiezējošajā krēslā pamanīja oranžu mirgu. Tumsā zem jaunas eglītes vīdēja dzintardzeltenu acu pāris.

Sirds sāka kūleņot. Ja Hords pamanītu Vilku, kas zina,

ko viņš uzsāktu…

>

Par laimi, uzmanības centrā atradās Rena.

-   Vai ģints vadonis tagad ir mans brālis? viņa vēlējās zināt. Vai jūs klausāt viņam, nevis Finkedīnam?

Viri nokāra galvas.

-   Tas nav tik vienkārši, Oslaks teica. Pirms trim dienām mums uzbruka lācis. Tas nobeidza… divus cilvē­kus, vīrs sacīja aizlūzušā balsī.

Rena nobālēja. Viņa pievirzījās tuvāk Oslakam, kura piere un vaigi bija noziesti ar upes māliem

Toraks nezināja, par ko šīs zīmes liecina, taču, kad tās pamanīja Rena, viņa ieelsojās.

-    Nē, meitene, pieskārusies Oslaka rokai, nočuk­stēja.

Milzīgais vīrs pamāja ar galvu un novērsās.

-    Kas noticis ar Finkedīnu? Rena jautāja trīcošā balsī. Vai viņš…

-   Viņš ir smagi ievainots, paskaidroja Hords. Ja viņš nomirs, es kļūšu par ģints vadoni. Esmu par to pār­liecināts.

Meitene ar plaukstām aizspieda muti un metās skriet nometnes virzienā.

-    Rena! Oslaks iekliedzās Atgriezies!

-    Lai šī skrien, Hords noburkšķēja.

Kad Rena bija viņus pametusi, Toraku piemeklēja briesmīga vientulības izjūta. Viņš pat nezināja, kā sauc pārējos Kraukļu vīrus.

-    Oslak, puisis lūdzās, liec, lai Hords man atdod Nanuaku! Tā ir mūsu vienīgā cerība. Tu taču to zini.

Vīrs gribēja kaut ko teikt, bet iejaucās Hords.

-   Tava dalība šajā pasākumā ir beigusies, viņš sacīja Torakam. Es nogādāšu Nanuaku Pasaules Gara kalnā! Es ziedošu Klausītāja asinis, lai izglābtu savu tautu!

Vilks bija tik pārbijies, ka viņam gribējās kaukt. Kā lai palīdz barabrālim? Kāpēc viss bija izvērties tik ļauni?

Sekodams pieaugušajiem bezastainiem pa spožo-baltoaukstumu, Vilks cīnījās pret badu, kas lika sarauties čo­kurā vēderam, un pret lemingu kārdinošo smaržu, kas plūda no dažu soļu atstatuma. Viņš cīnījās arī pret aici­nājumu, kas tagad bija kļuvis tik spēcīgs, ka neatstāja Vilku ne uz brīdi, un pret bailēm no dēmona, kura smaka virmoja vējā. Vilks centās neklausīties, kā gaudo svešo vilku bars bars, kas vairs neizklausījās pēc svešiniekiem, bet gan pēc attāliem asinsradiniekiem…

To visu nedrīkstēja ņemt vērā. Barabrālis bija bries­mās. Vilks juta tā sāpes un bailes. Viņš juta arī pieaugušo bezastainu dusmas un viņu bailes. Tie baidījās no Slaikā Bezastaina.

Vējš iegriezās no citas puses un atnesa līdz Vilkam smaržu vilni no lielā bezastainu midzeņa. Skaņas un smaržas plūda viņam pāri. «Slikti, slikti, slikti!» Vilka drosme saplaka. Viņš iesmilkstējās un paspruka zem no­krituša koka.

Midzenis nozīmēja neizmērojamu ļaunumu. Tas bija milzīgs un nepārskatāms; tajā mitinājās nikni suņi, kuri neko negribēja dzirdēt, un tajā bija lērums spožā-zvērakas-karsti-kož. Taču vissliktākie bija paši bezastaini. Tie gandrīz neko nespēja saost un sadzirdēt, taču pret šīm vājībām viņi cīnījās ar viltīgām ietaisēm, kuras pagata­voja ar savām priekšķepām: viņi lika medījumu nokost garajam-nagam-kas-lido-tālu.

Vilks nevarēja saprast skriet vai apstāties.

Lai labāk veiktos domāšana, viņš sakošļāja zariņu un pēc tam spožā-baltā-aukstuma pikuci. Viņš meta lokus. Domāšana nevedās. Vilks ilgojās pēc dīvainās pārliecības, kas viņu reizumis apmeklēja un pateica priekšā, ko darīt. Tā neparādījās. Jo bija izgaisusi kā krauklis debesis.

Kas tagad būtu jādara ?

Toraks vainoja sevi. Savas bezrūpības dēļ viņš bija pazaudējis Nanuaku. Tā bija tikai viņa vaina. Apkārtējie apsnigušie koki aizklāja mēnesi un uz takas meta zilganas ēnas. Torakam šķita, ka tie apsūdz viņu: «Tava vaina.»

Ātrāk, Hords sacīja un iedunkāja Torakam mu­gurā.

Kraukļi bija apmetušies klajumā pie kalnu strauta. Lauces vidū ar oranžu gaismu dega trīs priežu stumbri. Ugunskuram apkārt drūzmējās Kraukļu teltis ar nošķel­tajiem jumtiem, virkne mazāku ugunskuru un blakus tiem ar asiem mietiem pilnas vilku bedres, kurām bla­kus stāvēja ar žebērkļiem bruņoti vīri. Izskatījās, ka visa ģints ir pārvākusies uz ziemeļiem.

Kamēr Toraks kopā ar Oslaku palika pie vienas no būdām, Hords aizsteidzās pa priekšu. Toraks pamanīja Renu, un viņa oma mazliet uzlabojās. Meitene bija nome­tusies ceļos blakus kādas telts ieejai laukuma pretējā pusē un kaut ko satraukti stāstīja. Toraku viņa neredzēja.