Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Cilvēki sakumpuši sēdēja ap lielo ugunskuru. Gaiss bija sabiezējis no bailēm. Oslaks tika teicis, ka izlūki ma­nījuši lāci tikai divas ielejas tālāk.

Tas kļūst stiprāks, viņš bija sacījis. Plosās pa Mežu, it kā kaut ko meklētu.

Toraks sāka drebēt. Hords bija viņu piespiedis soļot raiti, un viņš sakarsa, taču tagad zēns vasaras kamzolī sala. Puisis cerēja: ļaudis taču nedomās, ka viņš ir no­bijies.

Oslaks atraisīja Torakam rokas un, uzlicis tam uz pleca plaukstu, ieveda viņu klajumā. Nonācis ugunskura gais­mā un balsu murdoņā, kas līdzinājās nikna bišu spieta zumēšanai, zēns par aukstumu aizmirsa.

Viņš ieraudzīja Seiunu, kura, turēdama klēpī kraukļ­ādas maciņu, ar sakrustotām kājām sēdēja uz ziemeļbriežu ādu kaudzes, blakus viņai Hordu, kas grauza īkšķi, un viņam līdzās Dairati ar saspringtu seju.

Iestājās klusums. Cilvēki atbrīvoja ceļu četriem vīriem, kas nesa sumbrādas nestuves, uz kurām gulēja Finkedīns. Kraukļu vadoņa seja bija saspringta, un kreisā kāja tam bija apsaitēta ar mīkstiem apsējiem, caur kuriem sūcās asinis. Kad vīri nolika nestuves blakus ugunskuram, viņa seja mazliet noraustījās. Citas zīmes, kas liecinātu par sāpēm, viņš neizrādīja.

Ripinādama sev pa priekšu priedes bluķi, parādījās Rena. Viņa nolika baļķēnu Finkedīnam aiz muguras, lai vadonim būtu pret ko atspiest pakausi, un iekārtojās viņam blakus uz ziemeļbrieža ādas. Viņa neskatījās uz Toraku, bet gan lūkojās ugunī.

Oslaks iebikstīja puisim mugurā, un tas paspēra dažus nedrošus soļus uz nestuvju pusi.

Kraukļu vadonis notvēra viņa skatienu un nelaida vaļā, bet Toraks par to tikai priecājās. Zilās acis bija tikpat modras un neizprotamas kā vienmēr. Hordam acīmredzot nāksies krietni pagaidīt, līdz tas kļūs par ģints vadoni.

-   Kad pirmoreiz sastapām šo zēnu, Finkedīns sacīja skanīgā balsī, mēs vēl nezinājām, kas viņš ir. Kopš tā laika viņš ir atradis Nanuakas trīs daļas. Viņš ir arī izglā­bis dzīvību vienai no mūsējām. Vadonis mirkli paklusēja un turpināja: Man vairs nav šaubu viņš ir Klausītājs. Būtība slēpjas apstāklī, vai mēs viņu ar Nanuaku laidī­sim uz Pasaules Gara kalnu? Vai sūtīsim ceļā puišeli? Vai arī izvēlēsimies mūsu visspēcīgāko mednieku pieaugušu vīru, kuram ir krietni lielākas izredzes palikt dzīvam, sastopoties ar lāci?

Hords beidza grauzt īkšķi un izrieza plecus. Torakam pamira sirds.

-   Laika nav daudz, Finkedīns sacīja un paraudzījās debesīs, kur mirdzēja Lielais Sumbrs. Pēc dažām die­nām lācis kļūs neuzveicams. Mēs nevaram sasaukt ģinšu sapulci, jo vairs nav laika. Man tas jāizlemj tagad visu ģinšu vārdā.

Bija dzirdama vienīgi ugunskura šņākoņa un sprak­šķēšana. Kraukļi kāri tvēra katru vadoņa vārdu.

-   Starp mums ir daudzi, Finkedīns turpināja, kuri uzskata, ka uzticēt mūsu likteni puikam ir neprāts.

Hords pielēca kājās.

-   Tas ir neprāts! Es esmu visstiprākais! Ļauj man do­ties uz Kalnu un izglābt ģinti!

-    Tu neesi Klausītājs, teica Toraks.

-    Bet kā tad ar pārējo, kas teikts pravietojumā? Seiuna jautāja savā čērkstošajā kraukļa balsī. «Klausī­tājs Kalnam atdos savas sirds asinis.» Vai tu to spēsi?

Toraks ievilka elpu.

-   Ja vien būs vajadzīgs.

-   Bet ir vēl cita iespēja! Hords iesaucās. Mēs viņu tagad nogalināsim, un es nogādāšu asinis Kalnā! Vismaz kaut kāda iespēja izvairīties no nelabvēlīga likteņa!

Kraukļi piekrītoši murmināja.

Finkedīns pacēla roku, lai apklusinātu ciltsbrāļus, un vērsās pie Toraka:

-    Tu mēdzi noliegt, ka esi Klausītājs. Kādēļ pēkšņi šāda degsme?

Zēns izslēja zodu.

-    Lācis nogalināja manu tēvu. Šim nolūkam tas tika radīts.

-   Kaut kas cēlāks nekā tikai atriebība, Hords vīps­nāja.

-    Un kaut kas cēlāks nekā godkārība, Toraks at­cirta.

Viņš pagriezās pret Finkedīnu.

-    Man nerūp «ģints glābšana». Kādas ģints? Savas ģints piederīgos es pat nekad neesmu sastapis. Taču es zvērēju tēvam, ka atradīšu Pasaules Gara kalnu. Es zvē­rēju.

-   Mēs izniekojam laiku, teica Hords. Dodiet man Nanuaku, un es visu izdarīšu!

-    Kādā vīzē? kāds apjautājās klusā balsī.

Tā bija Rena.

-    Kā tu atradīsi Kalnu? viņa vaicāja.

Hords saminstinājās.

Rena piecēlās.

-    Runā, ka tā esot Augsto kalnu vistālākā ziemeļu smaile. Nu, šeit jau mēs patlaban esam Augsto kalnu ziemeļu pakājē. Kur tad tā ir? viņa izpleta rokas. Es nezinu.

Rena pagriezās pret brāli.

-   Varbūt tu zini?

Tas sāka griezt zobus.

Meitene jautāja Seiunai:

-   Varbūt tu to zini? Nē? Un tā esot burve!

Rena vērsās pie Finkedīna:

-    Un tu?

-    Nē, viņš atbildēja.

Rena norādīja uz Toraku.

-   Pat viņš to nezina, kaut gan ir Klausītājs, viņa bridi paklusēja un turpināja: Taču ir kāds, kas to zina.

Rēnas skatiens urbās Torakā.

Zēns saprata, kas tai padomā. «Gudrā Rena,» viņš no­domāja. «Kaut nu tikai izdotos…»

Toraks pielika pie lūpām plaukstas un iegaudojās.

Kraukļi noelsās. Nometnes suņi sacēla kņadu.

Zēns iegaudojās vēlreiz.

Pēkšņi pāri klajumam nozibēja pelēka svītra, kas me­tās pie Toraka.

Cilvēki klaigāja un rādīja ar pirkstiem, bet suņi kļuva gluži nevaldāmi, un vīriem nācās tos aiztriekt projām. Kāds mazs bērniņš iesmējās.