Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Isabella Aljende

ZELTA PŪĶA KARAĻVALSTS

Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

.

1 Sniega cilvēku ieleļa

Budistu mūks Tensings un viņa māceklis princis Dils Bahadūrs vairākas dienas bija rāpušies pa augstākajām virsotnēm Himalaju ziemeļos, mūžīgā sniegāja apga­balā, kur kāju bija spēruši tikai pāris lamu. Neviens no abiem neskaitīja stundas, jo laiks viņus neinteresēja. Kalendārs ir cilvēku izgudrojums; garīgā līmenī laiks nepastāv tā skolotājs bija mācījis savam audzēknim.

Svarīgākais viņiem bija veikt šo ceļojumu, kurā jauneklis devās pirmo reizi. Mūks atminējās, ka šeit ir gājis kādā no iepriekšējām dzīvēm, tomēr šīs atmiņas bija visai neskaidras. Lai pārvietotos pa apvidu, kur pat vasarā valdīja ļoti skarbi laika apstākļi, ceļabiedri vadī­jās pēc kāda svētceļnieka norādījumiem un orientējās pēc zvaigznēm. Temperatūru pāris grādu zem nulles varēja izturēt tikai dažus mēnešus gadā, kad neplosījās negantas vētras.

Pat skaidrā laikā aukstums bija dzeldīgs. Mūks un viņa skolnieks valkāja vilnas tuniku un raupju jaka ādas kažoku. Kājās viņiem bija no šā paša dzīvnieka ādas pagatavoti zābaki ar vilnu uz iekšpusi; no ārpuses mitruma necaurlaidīgus tos padarīja tauku kārtiņa. Viņi uzmanīgi spēra ik soli, jo viena kļūmīga kustība varēja nozīmēt kritienu kādā no vairākus simtus metru dziļajiem bezdibeņiem, kas gluži kā Dieva āvas cirtienu pēdas izvagoja kalnus.

Pret spoži zilajām debesīm slējās žilbinošās sniegoto kalnu virsotnes. Ceļinieki pārvietojās nesteidzīgi, jo šai augstumā vairs nebija pietiekami daudz skābekļa. Lai plaušas pierastu pie retinātā gaisa, viņi bieži atpūtās. Viņiem sāpēja krūtis, ausis un galva, mocīja vēdergraizes un māca nogurums, tomēr neviens nepieminēja savu ķer­meņa vārgumu. Abi aprobežojās tikai ar elpošanas kon­trolēšanu, lai no katras ieelpas iegūtu pēc iespējas vairāk.

Ceļinieki meklēja dīvainus augus, kuri bija atrodami tikai ledainajā Sniega cilvēku ielejā un bez kuriem neva­rēja pagatavot ārstnieciskos losjonus un balzamus. Ja viņi ceļojuma laikā pārcietīs visas briesmas, tad varēs sevi uzskatīt par iesvētītiem, jo ceļabiedru raksturs būs rūdīts kā tērauds. Ceļojuma laikā vairākkārt nācās pārbaudīt gribu un drosmi. Māceklim bija nepieciešami abi šie tikumi, lai spētu paveikt to, ko no viņa gaidīja. Tādēļ viņu sauca par Dilu Bahadūru, kas Aizliegtās karaļvalsts valodā nozīmēja "drosmīgā sirds". Ceļojums uz Sniega cilvēku ieleju bija viens no pēdējiem posmiem viņa divpadsmit gadu ilgajā sagatavošanā.

Jauneklis nezināja šā ceļojuma patieso iemeslu, kas bija daudz svarīgāks par ārstniecības augiem vai viņa iesvētīšanu augstāko lamu kārtā. Skolotājs nedrīkstēja to atklāt, tāpat kā nevarēja stāstīt arī daudzas citas lie­tas. Viņa uzdevums bija vadīt princi katrā ilgo mācību posmā, stiprināt jaunieša ķermeni un garu, attīstīt prātu, vēl un vēlreiz pārliecināties par prinča gara spēku. Nokļuvis pie varenās Zelta pūķa skulptūras, Dils Bahadūrs pats atklās, kādēļ ceļojis uz Sniega cilvēku ieleju.

Tensings un Dils Bahadūrs uzlika plecos saiņus ar segām, graudiem un jaka taukiem, kas bija nepiecieša­mi, lai izdzīvotu. Ap vidukli ceļabiedriem bija aptītas jaka vilnas virves, kas noderēja, kāpjot kalnos, un rokā viņi turēja garas un izturīgas nūjas, uz kurām varēja atbalstīties un aizsargāties uzbrukuma gadījumā vai arī likt lietā, lai uz nakti uzslietu pagaidu telti. Tāpat nūjas izmantoja, lai pārliecinātos par pamatnes noturību vietās, kur, pēc ceļabiedru pieredzes, nesen uzkritušais sniegs varēja slēpt dziļas bedres. Bieži vien ceļu aizšķēr­soja plaisas, un, ja vien tām nevarēja pārlēkt, nācās veikt garu apkārtceļu. Reizēm, lai izvairītos no liekas soļoša­nas, viņi pārlika nūju pār bezdibeni un, pārliecinājušies, ka abi tās gali stingri balstās uz zemes, uzkāpa uz koka un pārlēca otrā pusē; tomēr nekad vairāk par vienu soli, jo iespēja iegāzties bezdibenī bija liela. Viņi to darīja nedomājot, ar vēsu prātu, uzticoties sava ķermeņa veik­lībai, instinktam un veiksmei ja kustības sāka apsvērt, to nebija iespējams izdarīt. Kad plaisa bija platāka par nūjas garumu, viņi vienu virves galu piesēja pie kādas augstas klints, otru viens no viņiem apsēja sev ap vidukli, ieskrējās un lēca, šūpojoties kā pulksteņa pendele, līdz sasniedza pretējo malu. Sastopoties ar briesmām, jau­nais māceklis bija izturīgs un drosmīgs, tomēr, pirms izmantot kādu no šiem paņēmieniem, allaž vilcinājās.

Ceļabiedri bija nonākuši pie vienas no šādām plai­sām, un lama meklēja piemērotāko vietu, lai to šķērsotu. Skaitot lūgšanu, jauneklis uz mirkli aizvēra acis.

-    Vai tev bail mirt, Dil Bahadūr? Tensings smaidot jautāja.

-Nē, godātais skolotāj! Nāves brīdis manā liktenī bija ierakstīts vēl pirms manas dzimšanas. Es miršu, kad būšu izpildījis savu uzdevumu šai reinkarnācijā un mans gars būs brīvs lidojumam; bet es baidos salauzt visus savus kauliņus un palikt dzīvs tur lejā, jau­nietis atbildēja un norādīja uz dziļo bezdibeni sev pie kājām.