Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Kolekcionāru mierā tikai tad, ja viņš aizvietotu zaudēto statuju, jo tas bija vienkāršākais veids, kā šis cilvēks varēja mazināt nodarīto kaitējumu. Kolekcionārs bija uzmanījies, lai zvanus nevarētu pārtvert, bet viņš nenojauta, ka katrs no Speciālista sūtītajiem aģentiem sarunas bija ierakstījis. Judīte Kinska šos ierakstus glabāja kā savas dzīvības ķīlu, kuru varēja likt lietā, ja darījums kļūtu pārāk bīstams. Tādēļ viņa ierakstus vienmēr nēsāja līdzi, bet cīniņā ar Bruņneša Teksu somu bija pazaudējusi. Keita Kolda bija pārliecināta otrais pasaulē bagātākais cilvēks nepieļaus, ka ziņas par viņa sakariem ar kriminālnoziegumiem (tostarp miermīlīgas valstiņas valdnieka sagūstīšanu) parādītos presē, tāpēc piekāpsies visām viņas prasībām.

Keitas piedāvātais plāns pārsteidza Aizliegtās kara­listes galmu.

-    Varbūt būtu lietderīgi, ja vecmāmuļa pārspriestu šo darījumu ar lamām. Viņas plāns ir labi domāts, bet, iespējams, tas tomēr ir mazliet pretlikumīgs… Dils Bahadūrs laipni aizrādīja.

-    Var jau būt, ka tas tiešām nav īsti likumīgs, bet Kolekcionārs labāku attieksmi nav pelnījis. Ļaujiet man rīkoties, Majestāte! Šīs nelielās šantāžas dēļ esmu ar mieru drusciņ izbojāt savu karmu. Starp citu, ja vien tas nav nepiedienīgs jautājums, vai varētu uzzināt, kas notiks ar Judīti Kinsku? Keita apvaicājās.

Sievieti bez samaņas un pilnīgi nejūtīgu bija atradusi ģenerāļa Kunglunga kareivju grupa. Apmaldījusies un izsalkusi Judīte Kinska vairākas dienas bija klīdusi pa kalniem, līdz viņas pēdas no aukstuma atmira, un sieviete vairs nespēja izturēt ciešanas. Aukstuma iemi­dzināta, viņa zaudēja arī vēlēšanos dzīvot. Ar neslēptu atvieglojumu Judīte Kinska ļāvās liktenim. Pēc pārdzī­votajām briesmām nāves kārdinājums šķita salds. īsajos apskaidrības mirkļos viņas prātā atausa nevis pagātnes triumfa brīži, bet gan Dorji mierīgā seja. Kāds gan bija iemesls šīm neatlaidīgām atmiņām? Īstenībā Judīte viņu nekad nebija mīlējusi. Viņa tikai izlikās, jo bija nepiecie­šams iegūt Zelta pūķa šifra atslēgu, neko vairāk. Tomēr sieviete atzina, ka bija karali apbrīnojusi. Šis krietnais cilvēks bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Judīte Kinska domāja, ka citos apstākļos, ja viņa būtu pavisam citāda sieviete, noteikti karalī būtu neglābjami iemīlējusies; tomēr šoreiz tā nebija noticis, par to viņa bija pilnīgi droša. Tāpēc sievieti tik ļoti pārsteidza karaļa gara klātbūtne šai ledainajā vietā, kur viņa gaidīja savu nāvi. Valdnieka laipnās un vērīgās acis bija pēdējais, ko Judīte Kinska redzēja, pirms iegrima pilnīgā tumsā.

Kareivju patruļa sievieti atrada tieši laikā, lai izglābtu viņas dzīvību. Šobrīd pēc pāris apsaldētu kāju un roku pirkstu amputācijas viņa atradās slimnīcā.

Pirms nāves tēvs man lūdza neieslodzīt Judīti Kinsku cietumā. Es vēlos piedāvāt šai kundzei iespēju uzlabot karmu un garīgi pārtapt. Atlikušo dzīvi viņa varēs pavadīt kādā budistu klosterī netālu no robežas ar Tibetu. Klimats gan tur ir diezgan skarbs, un klos­teris ir nošķirts, tomēr mūķenes ir bezgala svētas. Man stāstīja, ka viņas ceļas pirms saules lēkta, dienu pava­da meditējot un pārtiek tikai no pāris rīsa graudiem dienā, Dils Bahadūrs stāstīja.

-    Vai jūs domājat, ka Judīte Kinska kļūs vieda? Keita ironiski jautāja, sazvērnieciski paskatoties uz ģenerāli Mijaru Kunglungu.

-    Tas atkarīgs tikai no viņas pašas, cienītā vecmā­muļ, princis atbildēja.

-    Vai drīkstu lūgt Majestāti saukt mani par Keitu? Tas ir mans vārds, rakstniece sacīja.

-    Saukt jūs vārdā man būs liela privilēģija. Varbūt cienījamā vecmāmuļa Keita, viņas drosmīgie fotogrāfi un mani draugi Nadja un Aleksandrs kādreiz vēlētos atgriezties šai pieticīgajā karaļvalstī, kur mēs ar Pemu viņus vienmēr laipni gaidīsim… jaunais karalis teica.

-    Protams! Aleksandrs iesaucās, tomēr Nadjas dunka lika viņam atcerēties pieklājību un puisis pie­bilda: Kaut arī mēs, iespējams, nemaz neesam šādas laipnības cienīgi, jūsu majestāte un jūsu cienītā līgava, varbūt tomēr pieņemsim šo jauko piedāvājumu.

Šai brīdī visi sāka smieties, pat mūķenes, kuras cere­moniāli pasniedza tēju, un mazais Boroba, kas priecīgi lēkāja un meta gaisā šokolādes kūkas gabalus.