Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Nododot satraukumu, Pemai rokās nodrebēja tējas tase. Jauniete bija ģērbusies zīdā un brokātā, viņai kājās bija ādas kurpes, uz rokām un ausīs zelta rotaslietas, tomēr galvu viņa joprojām nēsāja neapsegtu, jo lepojās, ka ir varējusi drosmīgi upurēt savus skaistos matus. Pemas piemērs iedrošināja arī pārējās skūtgalvainās meitenes. Piecdesmit metru garā virve, ko viņas nopina no saviem matiem, kā ziedojums bija nolikta pilī Lielā Būdas priekšā, un ļaudis gluži kā svētceļojumā devās to apskatīt. Par šo gadījumu bija tik daudz runāts, meitenes tik daudzas reizes bija rādītas televīzijā, ka radās histēriska reakcija, un simtiem citu meiteņu arī noskuva matus, līdz Dilam Bahadūram nācās uzstāties televīzijā, lai apliecinātu, ka karalistei nav nepiecieša­mi tik ekstrēmi patriotisma apliecinājumi. Aleksandrs pastāstīja, ka Savienotajās Valstīs skūta galva ir modē tāpat kā pīrsings degunā, ausīs un nabā, tomēr neviens viņam neticēja.

Visi bija sasēdušies aplī uz zemē saliktiem spilve­niem, dzēra čai, aromātisku Indijas tēju, un ar mokām ēda ļoti negaršīgu šokolādes torti, ko mūķenes bija izcepušas par godu ārzemju ciemiņiem. Karaļa leopards Cevangs, ausis saslējis, bija nogūlies līdzās Nadjai. Kopš sava saimnieka karaļa nāves skaistais dzīvnieks jutās loti sadrūmis. Vairākas dienas viņš atteicās no ēdiena, līdz Nadjai kaķu valodā izdevās pārliecināt, ka viņam tagad jārūpējas par Dilu Bahadūru.

-    Dodoties uz Sniega cilvēku ieleju un atvadoties no mums, godātais skolotājs Tensings man iedeva kaut ko tev, Dils Bahadūrs sacīja Aleksandram.

-    Man?

-    Ne jau tev, bet tavai cienījamajai mātei, pasnie­dzot koka kastīti, jaunais karalis atbildēja.

-    Kas tas ir?

-    Pūķa ekskrements.

-    Kas?Aleksandrs, Nadja un Keita reizē izsaucās.

-    Tam ir ļoti iedarbīga medikamenta slava. Ja tu to izšķīdinātu rīsu degvīnā un dotu viņai iedzert, iespējams, tava cienījamā māte atveseļosies, Dils Bahadūrs sacīja.

-     Kā gan es kaut ko tādu varu dot savai mātei! jaunietis apvainots iesaucās.

-    Tomēr labāk nesaki viņai, kas tas ir. Turklāt tas ir pārakmeņojies. Tas nav gluži tas pats, kas svaigs ekskrements, man šķiet… Lai vai kā, Aleksandr, tam piemīt maģisks spēks. Viens tā gabaliņš mani izglāba no zilo kaujinieku dunčiem, Dils Bahadūrs skaidroja, norādot uz akmens gabaliņu, kas ādas saitītē karājās viņam uz krūtīm.

Keitas acis gluži nevilšus iepletās un īsu brīdi viņas lūpās pavīdēja izsmējīga grimase, bet Aleksandrs aiz­kustināts pateicās draugam par dāvanu un paglabāja to krekla kabatā.

-    Zelta pūķis izkusa helikoptera sprādziena laikā; tas ir liels zaudējums, jo mūsu tauta tic, ka statuja aizsargā robežas un uztur labklājību, ģenerālis Kunglungs sacīja.

-    Iespējams, tā nav vis statuja, bet gan valdnieku piesardzība, kas sargā valsti, Keita atbildēja, un, izliekoties ļoti laipna, piedāvāja torti leopardam, kurš to īsu brīdi paošņāja, sarauca purnu un aizgāja atlaisties līdzās Nadjai.

-     Kā gan lai tauta saprot, ka tā var uzticēties jauna­jam Dilam Bahadūram, kaut arī svētais pūķis ir gājis bojā? ģenerālis jautāja.

-    Visu cieņu, ģenerāļa kungs, iespējams, ka pēc neilga laika jums būs cita statuja, rakstniece sacīja, beidzot iemācījusies runāt saskaņā ar šīs valsts pieklājības liku­miem.

-    Vai cienījamā vecmāmuļa varētu mums paskaidrot, par ko ir runa? Dils Bahadūrs pārtrauca.

-    Iespējams, ka kāds mans draugs varētu šo problē­mu atrisināt, Keita atbildēja un sāka izskaidrot savu plānu.

Pēc vairāku stundu ilgas noņemšanās ar Aizliegtās karaļvalsts primitīvajiem telefona sakariem rakstniecei izdevās panākt sarunu ar Izaku Rozenblatu Ņujorkā, lai pajautātu, vai viņš varētu izgatavot pūķa statuju, vado­ties tikai pēc četrām polaroīda fotogrāfijām, diezgan neskaidriem videoierakstiem un detalizēta apraksta, ko bija devuši Skorpiona sektas bandīti, gaidot tikšanos ar valsts augstākajām amatpersonām.

-    Tu man lūdz, lai es izgatavoju zelta statuju? pla­nētas otrā galā kliedza krietnais Izaks Rozenblats.

-    Jā, apmēram suņa augumā, Izak. Turklāt tajā jāinkrustē vairāki simti dārgakmeņu, tostarp dimanti, safīri, smaragdi un acu vietā, protams, divi vienādi zvaigznes veida rubīni.

-    Dieva dēļ, kas par to visu maksās?

-    Kāds kolekcionārs, kura birojs atrodas ļoti tuvu tavējam, Izak, Keita Kolda, aizrautīgi smejoties, atbil­dēja.

Rakstniece bija ļoti lepna par savu plānu. Viņai no Savienotajām Valstīm bija atsūtīts īpašs atskaņotājs, kuru vēl nepārdeva plašākai publikai; šo aparātu rakst­niece ieguva, pateicoties kādam CIP aģentam, ar kuru sadraudzējās, rakstot reportāžu Bosnijā. Ar atskaņotāju viņa varēja noklausīties miniatūros ierakstus, kuri tika atrasti Judītes Kinskas somā. Tie glabāja visu informā­ciju, lai atklātu tā sauktā Kolekcionāra identitāti. Ar šiem ierakstiem Keita domāja viņu šantažēt. Viņa liktu