Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Trīs jaunieši visbeidzot nokļuva līdz Zelta pūķa zālei. Kaut arī Dils Bahadūrs to vēl nekad nebija redzējis, viņš zāli pazina pēc aprakstiem, ko četros klosteros, kur prin­cis mācījās šifru, bija snieguši mūki. Te bija ar zelta plāk­snēm noklātas sienas, uz kurām varēja redzēt iegravētas ainas no Sidhārthas Gautamas dzīves, zelta svečturi ar bišu vaska svecēm, elegantas un filigrānas zelta eļļas lampiņas un trauciņi, kuros kūpēja mirres un smaržkociņi. Zelts bija visur. Zelts, kas bija atmodinājis Bruņneša Teksa un zilo kaujinieku alkatību, uz Dilu Bahadūru, Aleksandru un Nadju neatstāja pilnīgi nekādu iespai­du, draugiem šis dzeltenais metāls drīzāk šķita neglīts.

-    Varbūt tu tomēr varētu paskaidrot, ko mēs šeit darām, Aleksandrs jautāja princim, nespēdams balsī apslēpt ironiju.

-    Iespējams, ka es pats to īsti nemaz nezinu, Dils Bahadūrs atbildēja.

-    Kādēļ tavs tēvs vēlējās, lai tu nāktu uz šejieni? Nadja gribēja zināt.

-    Varbūt tādēļ, lai es aprunātos ar Zelta pūķi.

-    Bet tas taču ir nozagts! Te nav nekā cita kā vien melns akmens bluķis ar kvarca gabalu, uz kura droši vien atradās statuja, Aleksandrs sacīja.

-    Tas arī ir Zelta pūķis, princis draugiem paziņoja.

-Ko?

-    Akmens pamatne. Bandīti aiznesa ļoti glītu statuju, tomēr patiesībā orākuls atrodas melnajā akmenī. Šis ir karaļu noslēpums, kuru nezina pat mūki klosteros. Šo noslēpumu man uzticēja tēvs, un jūs to nevienam nedrīkstat stāstīt.

-    Kā tas darbojas?

-     Vispirms man sniega cilvēku valodā jāuzdod jautā­jums, tad kvarcs sāk vibrēt un rada skaņu, kuru man vajag saprast.

-    Vai tu man karini makaronus uz ausīm? Alek­sandrs jautāja.

Dils Bahadūrs nesaprata, ko draugs vēlas pateikt. Turklāt viņam nebija ne mazākās vēlēšanās karināt kādam uz ausīm makaronus.

-    Paskatīsimies, kā tas notiek! Ko tu domā jautāt? kā allaž praktiska, Nadja vaicāja.

-    Iespējams, ka pats svarīgākais ir zināt, kāda ir mana karma, lai varētu precīzi piepildīt likteni, Dils Bahadūrs sprieda.

-    Un mēs esam stājušies pretī nāvei tikai tādēļ, lai tu varētu uzzināt savu karmu? Aleksandrs burkšķēja.

To arī es tev varu pateikt tu esi labs princis un būsi labs karalis, Nadja piebilda.

Dils Bahadūrs lūdza draugiem klusi apsēsties zāles dziļumā un pats piegāja pie paaugstinājuma, uz kura agrāk bija balstījušās brīnišķīgās skulptūras ķetnas. Viņš aizdedza smaržkociņus un sveces, un kādu brīdi, kurš draugiem šķita pārlieku ilgs, klusi sēdēja, kājas sakrustojis. Princis meditēja, līdz spēja nomierināt dvēseli un atbrīvot prātu no domām, vēlmēm, bailēm un ziņkārības. Kā bija mācījis skolotājs, viņš atvērās kā lotosa zieds, lai saņemtu Visuma enerģiju.

Pirmās skaņas līdzinājās neskaidrai murmināšanai, tomēr drīz vien prinča dziedāšana pārvērtās varenā rūkšanā, kas tricināja zemi, krūšu skaņā, ko Nadja un Aleksandrs nekad nebija dzirdējuši. Izklausījās neti­cami, ka to spēj radīt cilvēks, šķita, ka skaņa nāk no lielām bungām milzīgā alā. Krācošās skaņas vēlās, kāpa augšup, laidās lejā, ieguva ritmu, apjomu un ātrumu; tad noklusa, lai atkal atsāktos, gluži kā viļņi jūrā.

Katra skaņa atbalsojās pret zelta plāksnēm uz sie­nas un atgriezās jau pavairota. Pārsteigtā Nadja un Aleksandrs juta vēderu vibrējam, it kā skaņas avots būtu viņi paši. Drīz vien viņi aptvēra, ka prinča dziedā­šanai bija pievienojusies vēl kāda ļoti atšķirīga balss tā bija atbilde, ko sniedza nelielais, melnajā akmens bluķī inkrustētais dzeltenā kvarca gabaliņš. Dils Bahadūrs apklusa, lai noklausītos akmens atbildi, kas skanēja kā lielu bronzas zvanu atbalss unisonā. Princis bija pilnīgi koncentrējies, viņa ķermenī nekustējās ne muskulis, bet prāts skaņas sagrupēja četrās daļās un vienlaikus iztulkoja ideogrammas sniega cilvēku valodā, ko viņš bija mācījies daudzus gadus.

Dils Bahadūrs dziedāja ilgāk nekā stundu, tomēr Nadjai un Aleksandram tās šķita tikai dažas minūtes, jo šī neparastā mūzika bija novedusi viņus augstākā apziņas stāvoklī. Viņi zināja, ka astoņpadsmit gadsim­tus šo zāli bija apmeklējuši tikai Aizliegtās karaļvalsts valdnieki un pirms viņiem neviens cits orākulu nebija dzirdējis. Mēmi, ar izbrīnā ieplestām acīm jaunieši klausījās akmens vijīgajās skaņās, nesaprotot ne vārda no Dila Bahadūra sacītā, tomēr pilnīgi pārliecināti par notiekošā varenību.

Visbeidzot Svētajā vietā iestājās klusums. Kvarca gabals, kas dziedāšanas laikā izstaroja gaismu, kļuva nespodrs kā iepriekš. Nogurušais princis vēl labu brīdi nemainīja pozu, un draugi neuzdrošinājās viņu traucēt.

-    Tēvs ir miris, Dils Bahadūrs beidzot sacīja un piecēlās kājās.

-    Vai to pateica akmens? Aleksandrs jautāja.

-    Jā. Tēvs sagaidīja, līdz es nokļūstu līdz šejienei, un tad varēja mirt.

-    Kā gan viņš zināja, ka tu esi šeit?

-    Viņam to pateica skolotājs Tensings, jaunais prin­cis skumji atbildēja.

-    Ko vēl akmens sacīja? Nadja jautāja.