Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

-    Iespējams, tas būtu diezgan nepatīkami… lama piekrita. Ja tu atvērsi prātu un sirdi, tev viss šķitīs daudz vieglāk, viņš piebilda.

-    Ko jūs darītu, ja es iekristu bezdibenī?

-Ja tā notiks, man būs par to jāpadomā. Pašlaik manu prātu nodarbina citas lietas.

-    Vai var uzzināt, kādas, skolotāj?

-Ainavas skaistums, lama atbildēja, norādot uz nebeidzamo kalnu grēdu, neskartā sniega baltumu un košajām debesīm.

-    Tā ir kā Mēness ainava, jauneklis sacīja.

-    Varbūt… Kurā Mēness vietā tu esi bijis, Dil Baha­dūr? lama pavaicāja, apslēpjot smaidu.

-    Tik tālu vēl neesmu bijis, skolotāj, bet tādu es to iedomājos.

-    Uz Mēness debesis ir melnas un nav tādu kalnu kā šie. Tur nav arī sniega, tikai klintis un pelnu krāsas putekļi.

-Varbūt kādu dienu es, gluži tāpat kā mans godā­jamais skolotājs, varēšu doties astrālajā ceļojumā uz Mēnesi, māceklis ieminējās.

-    Varbūt…

Pēc tam lama kārtīgi nolika nūju, abi ceļabiedri no­vilka tunikas un mēteļus, kas neļāva brīvi kustēties, un sasēja visu mantību četros saiņos. Lama izskatījās pēc atlēta. Viņa mugura un rokas bija varen muskuļainas, kakls tik resns kā parasta vīrieša augšstilbs, un kājas šķita kā koka zari. Brašais cīnītāja ķermenis izteikti kontrastēja ar viņa mierīgo seju, maigajām acīm un glezno, gandrīz vai sievišķīgo un allaž smaidīgo muti. Tensings citu pēc cita paņēma saiņus, ar roku kā vēj­dzirnavu spārnu iegrieza tos un pārmeta bezdibeņa pretējā pusē.

-     Bailes nav reālas, Dil Bahadūr. Tāpat kā viss pārē­jais, tās mīt tikai tavā prātā. Domas veido to, ko mēs uzskatām par realitāti, skolotājs piebilda.

-    Šobrīd mans prāts ir radījis diezgan dziļu bezdi­beni, princis nomurmināja.

-    Un mans prāts ir radījis ļoti drošu tiltu, lama atbildēja.

Atvadoties viņš pamāja jauneklim ar roku, pēc tam spēra soli tukšumā, nolika labo kāju nūjas vidū, atspērās un pēc sekundes simtdaļas ar kreiso kāju jau pieskārās pretējai bezdibeņa malai. Dils Bahadūrs viņa kustības atkārtoja lēnāk un ne tik veikli, tomēr itin nekas nelie­cināja par puiša satraukumu. Skolotājs ievēroja, ka no sviedriem miklā mācekļa kāja spīdēja. Viņi apģērbās un devās tālāk.

-    Vai vēl tālu? Dils Bahadūrs vēlējās zināt.

-    Varbūt.

-   Vai būtu aplam nepiesardzīgi lūgt, lai jūs man vien­mēr neatbildētu "varbūt", skolotāj?

-    Varbūt tiešām, Tensings pasmaidīja un pēc brīža piebilda, ka, vadoties pēc svētceļnieka norādījumiem, viņiem jāturpina iet uz ziemeļiem. Priekšā bija visgrū­tākais ceļa posms.

-    Skolotāj, vai jūs kādreiz esat redzējis sniega cilvē­kus?

-    Viņi ir kā pūķi: pa ausīm spļauj uguni un viņiem ir četri pāri roku.

-    Satriecoši! jauneklis iesaucās.

-    Cik reižu neesmu teicis, lai tu netici visam, ko dzir­di? Meklē pats savu patiesību, lama smējās.

-    Skolotāj, bet mēs taču neapgūstam Būdas mācību, mēs tikai sarunājamies… apmulsušais māceklis no­pūtās.

-    Šai dzīvē es sniega cilvēkus neesmu redzējis, tomēr atceros tos no iepriekšējās. Viņiem ir tāda pati izcelsme kā mums, un pirms vairākiem tūkstošiem gadu viņu civilizācija bija gandrīz tikpat attīstīta kā mūsējā, bet tagad sniega cilvēki kļuvuši ļoti primitīvi un saprātā aprobežoti.

-    Kas ar viņiem notika?

-    Sniega cilvēki ir ļoti agresīvi. Viņi nogalināja cits citu un iznīcināja visu, kas tiem piederēja, pat savu zemi. Izdzīvojušie aizbēga uz Himalaju virsotnēm, un tur šī rase sāka degradēties. Tagad viņi vairāk ir līdzīgi dzīvniekiem, lama paskaidroja.

-    Vai vinu ir daudz?

-    Viss ir relatīvi. Mums šķitīs, ka daudz, ja sniega cilvēki mums uzbruks, un maz, ja viņi būs draudzīgi noskaņoti. Jebkurā gadījumā viņi nedzīvo ilgi, tomēr viegli vairojas, tāpēc pieļauju, ka ielejā viņu ir diezgan daudz. Sniega cilvēki dzīvo grūti pieejamās vietās, kur viņus neviens nevar atrast, tomēr reizēm dodas pārti­kas meklējumos un apmaldās. Iespējams, ka tā radušies pēdu nospiedumi, kurus piedēvē tā dēvētajam briesmī­gajam sniega cilvēkam, lama sprieda.

-    Pēdu nospiedumi ir ļoti lieli. Sniega cilvēki noteikti ir milzeņi. Vai viņi joprojām ir agresīvi?

-    Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, uz kuriem es nevaru atbildēt, Dil Bahadūr, skolotājs sacīja.

Tensigs vadīja mācekli pa kalnu virsotnēm, lēca pāri bezdibeņiem, rāpās pa vertikālām nogāzēm un gāja pa šaurām, klintīs iecirstām taciņām. Te bija arī seni iekara­mie tilti, tomēr tik sliktā stāvoklī, ka tos varēja izmantot, tikai ievērojot lielu piesardzību. Kad pūta spēcīgs vējš vai krita krusa, ceļabiedri paslēpās un nogaidīja. Reizi dienā viņi ēda tsampu: ceptu miežu miltu, žāvētu augu, jaka tauku un sāls maisījumu. Zem ledus kārtas bija arī gana daudz ūdens. Reizēm jaunajam Dilam Bahadūram šķita, ka viņi iet lokiem vien, jo ainava visu laiku izska­tījās vienāda, tomēr viņš par savām bažām skolotājam neko neteica tas Tensingu varētu apvainot.