Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Ceļinieku acīm pavērās vulkānisks kalns. Te bija daži zaļi pelēku augu pudurīši un biezi krūmi, visur auga lielas dažādas formas un krāsas sēnes. Apkārt bija redzami strautiņi un peļķes ar burbuļojošu ūdeni un dīvaini klinšu veidojumi, no zemes pacēlās augsti baltu dūmu stabi. Gaisā virmoja viegla migliņa, kas tālāko priekšmetu kontūras padarīja neskaidras un piešķīra ielejai sapnī redzētas ainavas veidolu. Ciemiņi jutās, it kā būtu nonākuši ārpus realitātes un nokļuvuši citā dimensijā. Pēc tik daudzām stindzinošā salā pavadītām dienām kalnos šie siltie tvaiki jutekļiem bija īsta dāvana, pat par spīti nelabajai smakai, kas aizvien vējoja gaisā, lai arī jau vājāka nekā kanjonā.

-Agrāk daži pēc fiziskām un garīgām īpašībām rū­pīgi izraudzīti lamas šo ceļojumu veica reizi divdesmit gados, lai ievāktu ārstniecības augus, kas nevienā citā vietā nav atrodami, Tensings paskaidroja.

Viņš pastāstīja, ka 1950. gadā ķīnieši okupēja Tibetu, izpostīja vairāk nekā sešus tūkstošus klosteru un pa­dzina mūkus. Lielākā daļa lamu devās trimdā uz citām valstīm, piemēram, Indiju un Nepālu, paņemot sev līdzi arī Būdas mācību. Ķīniešu iebrucēju plāns izgāzās, un tā vietā, lai iznīdētu budismu, viņi panāca gluži pretējo šī reliģija izplatījās pa visu pasauli. Tomēr zudībā gāja daudzas zināšanas par medicīnu un lamu garīgajiem rituāliem.

-Augus izžāvē, samaļ un samaisa ar citām sastāv­daļām. Viens grams šā pulvera var būt daudz vērtīgāks nekā visas pasaules zelts, Dil Bahadūr, skolotājs teica.

-    Mēs nevaram aiznest no šejienes daudz augu. Cik žēl, ka neesam paņēmuši līdzi kādu jaku, jaunietis nopūtās.

-    Iespējams, ka neviens jaks no laba prāta nelēktu pāri bezdibenim, balansējot tikai uz nūjas, Dil Bahadūr.

Ņemsim līdzi tik, cik varēsim.

Mūki devās tālāk noslēpumainajā ielejā un pēc ne­ilga laika pamanīja skeletiem līdzīgus veidojumus. Lama pastāstīja māceklim, ka tās ir pārakmeņojušās paliekas no dzīvniekiem, kas šeit mituši pirms lielajiem plūdiem. Tensings nometās četrrāpus un kaut ko meklēja, līdz parādīja tumšu akmeni ar sarkaniem lāsumiem.

-    Šis, Dil Bahadūr, ir pūķa izkārnījums. Tam piemīt maģiskas spējas.

-    Man nevajadzētu ticēt visam, ko es dzirdu, vai ne, skolotāj? māceklis pavaicāja.

-    Nē, bet šoreiz gan tu varētu man ticēt, lama sa­cīja, pasniedzot jauneklim savu atradumu.

Princis vilcinājās. Viņu nevaldzināja doma tam pie­skarties.

-    Tas ir pārakmeņojies, Tensings smējās. Tas pāris minūtēs var sadziedēt lauztus kaulus. Gabaliņš šīs vielas, samalts un izšķīdināts rīsa degvīnā, var aizvest tevi uz jebkuru zvaigzni, kas spīd pie debesu juma.

Tensinga atrastajam gabaliņam bija caurums. Lama izvēra aukliņu un atradumu pakāra Dilam Bahadūram kaklā.

-    Tas ir kā bruņas un var atvairīt dažādus metālus.

»

Bultas, naži un citi tamlīdzīgi ieroči nevarēs tevi ievai­not.

-    Bet, lai mani nogalinātu, iespējams, pietiek ar iekaisušu zobu, klupienu uz ledus vai akmens sitienu pa galvu… jauneklis iesmējās.

-    Mēs visi reiz mirsim, tā ir vienīgā droši zināmā lieta, Dil Bahadūr.

Lama un māceklis iekārtojās netālu no kāda geizera un biezā tvaika staba aizsegā gatavojās ērti pavadīt nakti. No tuvējā karstā avota pasmeltā ūdenī viņi uzvārīja tēju. Ūdens avotā bija verdošs, un, viršanai noplokot, ieguva gaišu lavandas krāsu. No avota iztecēja strautiņš, kura krastos auga treknas violetas puķes.

Lama gulēja reti. Viņš apsēdās lotosa pozā, pievēra acis, atpūtās un atjaunoja enerģijas krājumus. Viņš spēja būt pilnīgi nekustīgs, ar prātu kontrolēt elpošanu, asinsspiedienu, sirdspukstus, miesas temperatūru un sagatavot ķermeni "ziemas guļai". Lama ne tikai viegli atslēdzās no ārpasaules, bet briesmu gadījumā spēja acumirklī pielēkt kājās pilnīgi gatavs aizsardzībai. Dils Bahadūrs vairākus gadus mēģināja atdarināt skolotāju, tomēr tā arī nespēja. Noguruma pieveikts, viņš aizmiga, tikko nolicis galvu uz zemes.

Princi pamodināja šausminoši rūcieni. Atvēris acis, viņš ieraudzīja sev apkārt dīvainas būtnes un, baiļu pārņemts, kā atspere pielēca kājās, pietupās un salieca rokas uzbrukuma pozīcijā. Skolotāja mierīgā balss apstā­dināja princi tieši tajā mirklī, kad viņš jau gatavojās sist.

-    Mierīgi! Tie ir sniega cilvēki. Gluži tāpat kā tīģe­rim, novēli viņiem labvēlību un līdzjūtību, lama nomurmināja.

Viņi atradās pretīgu, apmēram pusotra metra garu būtņu ielenkumā. Sniega cilvēki viscaur bija klāti ar bal­tām, saķepušām un netīrām spalvām, viņiem bija garas rokas, īsas un līkas kājas ar milzīgām pērtiķa pēdām. Dils Bahadūrs nojauta, ka šo kāju atstātās pēdas tad arī bija radījušas leģendu. Tomēr kam gan piederēja lielie kauli un gigantiskie galvaskausi, ko viņi bija redzējuši tunelī?