Zelta pūķa karaļvalsts Bezgalīgās sērijas 2. grāmata

Pēc kāda ļoti sena vulkāniskā izvirduma izplūdusī karstā lava, sadūrusies ar sniegu un ledu, bija sastin­gusi, tomēr dziļākajos slāņos tā vēl ilgi saglabājās šķidra. Vēlāk izveidojās pazemes alas un tuneļi, kur sniega cil­vēki bija ierīkojuši savus mitekļus. Dažās vietās lavas garoza bija salūzusi, un pa caurumiem ieplūda gaisma. Lielākā daļa alu bija tik zemas un šauras, ka Tensings tur nevarēja ieiet, tomēr it visur valdīja patīkama tem­peratūra, jo lavas siltums joprojām saglabājās sienās un ūdenī, kas pa geizeriem šļācās no pazemes. Tādējādi sniega cilvēki varēja izdzīvot skarbajā klimatā, jo citādi viņi nespētu pārlaist ziemu.

Alās nebija sastopami nekādi priekšmeti, tikai smirdī­gas ādas, pie kurām vietumis vēl bija pielipuši sakaltuši gaļas gabaliņi. Dils Bahadūrs ar šausmām saprata, ka dažas no tām bija pašu sniega cilvēku ādas, droši vien nodīrātas līķiem. Pārējās bija piederējušas čegno, pārējā pasaulē nezināmiem dzīvniekiem, kurus sniega cilvēki turēja no akmens bluķiem un sniega saslietos laidaros. Cegno bija mazāki nekā jaki, kā auniem izliektiem ragiem. Sniega cilvēki izmantoja dzīvnieku gaļu, taukus, ādas un arī izžuvušus izkārnījumus, ko lietoja kā kurināmo. Bez šiem dižciltīgajiem dzīvniekiem, kas ēda ļoti maz un spēja iztu­rēt vislielāko aukstumu, sniega cilvēki nespētu izdzīvot.

-   Mēs šeit pāris dienu paliksim, Dil Bahadūr. Jāmē­ģina iemācīties sniega cilvēku valoda, lama sacīja.

-    Kāpēc, skolotāj? Mums taču nekad vairs nebūs iespējas to izmantot.

-    Iespējams, ka man tiešām ne, bet tev varbūt gan, Tensings atbildēja.

Pamazām vien viņi iemācījās saprast visas sniega cilvēku izrunātās skaņas. Izmantojot apgūtos vārdus un lasot Grrijmpras domas, Tensings un Dils Bahadūrs apjauta šo radījumu traģēdiju: dzima aizvien mazāk bērnu, un izdzīvoja tikai daži. Pieaugušo liktenis nebija daudz labāks. Katra paaudze bija augumā mazāka un vārgāka par iepriekšējo, dzīves ilgums aizvien saruka, un tikai nedaudzām būtnēm pietika spēka veikt nepie­ciešamos darbus: rūpēties par čengo, vākt augus un medīt. Tas bija dievu vai kalnu dēmonu sods, apgalvoja Grrijmpra. Viņa pastāstīja, ka sniega cilvēki mēģinājuši tiem pielabināties ar upuriem, tomēr vairāku radību nāve, saraustot tās gabalos vai iemetot verdošos geizeros, šo lāstu nebija spējusi novērst.

Grrijmpra bija daudz pieredzējusi. Viņas autoritāte balstījās uz virsaites atmiņu un pieredzi, kāda nepiemita nevienam citam. Cilts viņai piedēvēja pārdabiskas spē­jas, un nu jau divas paaudzes cerēja, ka viņa sapratī­sies ar dieviem, tomēr raganas maģija nespēja atcelt burvestību un glābt cilti no drīzas iznīcības. Grrijmpra apliecināja, ka vairākas reizes bija saukusi dievus, un nu beidzot viņi tiešām bija atnākuši: tiklīdz burve ieraudzī­jusi Tensingu un Dilu Bahadūru, tā zinājusi, ka tie ir viņi. Tāpēc sniega cilvēki viesiem nebija uzbrukuši.

Kad šīs būtnes sapratīs, ka mēs neesam dievi, bet gan parasti cilvēki, manuprāt, viņi nejutīsies diez ko apmierināti, princis secināja.

-Varbūt… Tomēr salīdzinājumā ar viņiem un par spīti daudzajām vājībām, mēs tiešām esam pusdievi, lama smaidot noteica.

Grrijmpra atcerējās laiku, kad sniega cilvēki bija gari, lieli un klāti ar tik biezu kažoku, ka varēja izdzīvot planētas augstākajā un saltākajā vietā. Kauli, ko ciemiņi bija redzējuši kanjonā, piederēja sniega cilvēku milzu senčiem. Cilts tos glabāja aiz cieņas, kaut arī, izņemot burvi, senčus neviens vairs neatcerējās. Grrijmpra bija maza meitene, kad cilts atklāja silto ūdeņu ieleju, kur temperatūra bija siltāka un izdzīvošana vieglāka, jo te bija sastopami augi un, izņemot čegno, vēl daži dzīv­nieki, ko medīt, piemēram, peles un kazas.

Burve atcerējās, ka jau reiz ir redzējusi Tensingam un Dilam Bahadūram līdzīgus dievus, kuri bija ieradu­šies ielejā meklēt augus. Apmaiņā pret tiem viņi sniedza vērtīgas zināšanas, kas uzlaboja sniega cilvēku dzīves apstākļus. Dievi viņiem iemācīja pieradināt čegno un cept gaļu, kaut arī tagad nevienam vairs nebija spēka darboties ar akmeņiem, lai aizkurtu uguni. Viņi aprija jēlu to, ko vēl spēja nomedīt, un, ja izsalkums bija ļoti liels, nogalināja čegno vai apēda citu sniega cilvēku līķus. Lamas bija viņiem iemācījuši citam citu atšķirt pēc vārda. Grrijmpra sniega cilvēku valodā nozīmēja "vieda sieva".

Jau ilgu laiku neviens no dieviem nebija rādījies ielejā, domās vēstīja Grrijmpra. Tensings rēķināja, ka apmēram pusgadsimtu, kopš Ķīna bija okupējusi Tibetu, neviena ekspedīcija nav devusies uz ieleju ārstniecības augu meklējumos. Sniega cilvēku mūžs nebija ilgs, un, izņemot veco zintnieci, neviens no tiem nebija redzējis cilvēciskas būtnes, tomēr ļaužu atmiņās vēl bija dzīva leģenda par gudrajiem lamām.